Aklais slepkava

"Kur tu esi?" es piesardzīgi vaicāju. Jums jāatceras, ka tai laikā Lora man jau bija nezināms lielums — iespējams, ar apšaubā­mu stabilitāti.

"Šeit," viņa atbildēja. "Pilsētā." Viņa man neteica, kur ir ap­metusies, taču nosauca ielas stūri, kur es varēšot satikt viņu vēlāk šai pēcpusdienā. Tādā gadījumā iedzersim tēju, es ierosināju. Gra­sījos aicināt viņu uz Diānas saldumiem. Tā bija droša un savrupa vieta, kuras klientes lielākoties bija sievietes; mani tur pazina. Pateicu, ka aizbraukšu ar mašīnu.

"Ak tev tagad ir mašīna?"

"Zināmā mērā." Es to aprakstīju.

"Izklausās pēc varena braucamā," viņa viegli noteica.

Lora stāvēja uz Kingstrītas un Spedainas stūra, tieši tur, kur bija solījusies. Tas nebija pats tīkamākais rajons, tomēr viņu tas nešķita uztraucam. Es uztaurēju, viņa pamāja, tad pienāca klāt un iekāpa mašīnā. Es pieliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga. Un tai pašā mirklī sajutos kā nodevēja.

"Nespēju noticēt, ka tu tiešām esi šeit," es viņai teicu.

"Bet šeit es esmu."

Piepeši es biju tuvu asarām; viņa likās bezrūpīga. Taču viņas vaigs bija bijis ļoti vēss. Vēss un Izdēdējis.

"Ceru, ka tu neko neesi pieminējusi Ričardam," Lora sacīja. "Par to, ka esmu šeit. Vai Vinifredai," viņa piebilda, "jo tas ir viens un tas pats."

"To es nemūžam nedarītu," es apliecināju. Viņa klusēja.

Tā kā es sēdēju pie stūres, tad nevarēju skatīties uz Loru tieši. Man bija jāgaida, līdz noliku mašīnu stāvvietā, pēc tam, līdz bijām aizgājušas uz Diānas saldumiem, un pēc tam, līdz bijām apsēdušās viena otrai pretim. Beidzot es ieraudzīju viņu visā pilnībā, tuvumā.

Viņa reizē bija un nebija tā Lora, kuru es atcerējos. Vecāka, protams, — mēs abas bijām vecākas, — tomēr ne tikai tas. Viņa bija akurāti, pat askētiski ģērbusies blāvi zilā kleitā ar plisētu ņieburu un mazām podziņām priekšā; mati atsukāti atpakaļ un saņemti ciešā mezglā. Viņa šķita sarukusi, sakritusies, zaudējusi visu sārtumu, bet reizē ari caurspīdīga — it kā no iekšpuses caur ādu būtu izdzītas sīkas gaismas nagliņas, it kā no viņas kā adataina migliņa lauztos ārā gaismas ērkšķi, gluži kā pūkainam dzelksnim, kas pacelts pret sauli. Šo iespaidu ir grūti aprakstīt. (Un jums arī nevajadzētu piešķirt tam lielu nozīmi: acis man jau kļuva vājākas, man jau vajadzēja brilles, lai gan es to vēl nezināju. Dūmakainā gaisma ap Loru varēja būt vienkārši op­tisks māns.)

Mēs pasūtinājām. Viņa vēlējās kafiju, nevis tēju. Kafija būs slikta, es viņu brīdināju, — šādā vietā nevar dabūt labu kafiju, kara dēļ. Bet Lora teica: "Es esmu pieradusi pie sliktas kafijas."

Iestājās klusums. Es nezināju, ar ko lai sāk. Vēl nebiju gatava jautāt, ko viņa dara Toronto. Kur viņa bijusi visu šo laiku? es pavaicāju. Ar ko nodarbojusies?

"Sākumā es biju Aviljonā," Lora teica.

"Bet māja taču ir aizslēgta!" Tā tiešām bija, visu kara laiku. Mēs nebijām turp braukuši gadiem ilgi. "Kā tu tiki iekšā?"

"Ak, zini," viņa sacīja. "Mēs vienmēr varējām tikt iekšā, ja tikai gribējām."

Es atcerējos ogļu lūku, šaubīgo slēdzeni pie vienām pagraba durvīm. Bet tā jau sen bija salabota. "Vai tu izsiti logu?"

"Tas nebija vajadzīgs. Rīnijai bija atslēga," Lora atbildēja. "Bet nesaki nevienam."

"Kurtuve noteikti nedarbojās. Tur noteikti nebija nekāda sil­tuma," es teicu.

"Nebija jau arī," viņa piekrita. "Bet tur bija daudz peļu."

Mums atnesa kafiju. Tā garšoja pēc apdegušām maizes dru­patām un grauzdētiem cigoriņiem, un nav jau brīnums, jo tieši to šai kafijai pievienoja. "Vai negribi kādu kūku vai ko citu?" es jautāju. "Te ir diezgan labas kūkas." Lora bija tik kalsna, man šķita, kūka viņai noderētu.

"Nē, paldies." *

"Un ko tu darīji pēc tam?"

"Tad man apritēja divdesmit viens gads, tāpēc man bija drusku naudas, no tēva. Tāpēc es aizbraucu uz Halifaksu."

"Uz Halifaksu? Kāpēc uz Halifaksu?"

"Tur pienāca kuģi."

Tālāk es neprašņāju. Tur slēpās kāds iemesls, tāds Lorai bija vienmēr kāds iemesls; taču šis bija iemesls, kuru es vairījos dzirdēt. "Bet ko tu darīji?

"Šo un to," viņa atbildēja. "Šur tur noderēju." Un tas bija viss, ko viņa šai sakarā bija ar mieru izpaust. Nospriedu, ka viņa droši vien strādājusi kādā zupas virtuvē vai tamlīdzīgā vietā. Tīrījusi tualetes slimnīcā un tādā garā. "Vai tu saņēmi manas vēstules? No Bella Vista? Rīnija teica, ka tu neesot saņēmusi."

"Nē," es sacīju. "Es nekad neesmu saņēmusi nekādas vēs­tules."

"Viņi tās droši vien pievāca. Un tev viņi nelāva piezvanīt vai atbraukt pie manis?"

"Viņi apgalvoja, ka tas tev kaitēšot."

Lora īsi iesmējās. "Tas būtu kaitējis tev" viņa teica. "Tev tiešām nevajadzētu palikt tur, tajā mājā. Tev nevajadzētu palikt pie viņa. Viņš ir ļoti ļauns."

"Es zinu, tu tā vienmēr esi domājusi, bet kas cits man at­liek?" es sacīju. "Viņš nemūžam nedotu man šķiršanos. Un naudas man nav."

"Tas nav aizbildinājums."

"Tev varbūt ne. Tev ir tēva mantojums, bet man nekā tāda nav. Un Emē?"

"Tu varētu ņemt viņu līdzi."

"To vieglāk pateikt nekā izdarīt. Varbūt viņa nemaz negribētu braukt man līdzi. Redzi, pašlaik viņa ir diezgan stipri pieķērusies Ričardam."

"Kāpēc tā?" Lora jautāja.