Aklais slepkava

Kas notika tālāk? Mirkli esmu pazaudējusi pavedienu, man ir grūti atcerēties, bet tad es atceros. Protams, karš. Mēs nebijām tam gatavi, bet reizē zinājām, ka jau esam to pieredzējuši. Tas bija tas pats aukstums, aukstums, kurš vēlās šurp kā migla, aukstums, kurā es piedzimu. Tāpat kā toreiz, viss sāka drebēt ļaunās no­jautās — krēsli, galdi, ielas un ielu laternas, debesis, gaiss. Vienā rāvienā vienkārši pagaisa veseli fragmenti no tā, kas bija atzīts par realitāti. Tā notiek, kad ir karš.

Bet jūs esat pārāk jauni, lai atminētos, kurš karš tas varētu būt bijis. Katrs karš ir tas karš tiem, kuri to pārdzīvojuši. Tas, par kuru runāju es, sākās 1939. gada septembra pirmajās dienās un turpinājās līdz… Nu, tas viss ir vēstures grāmatās. Varat apskatīties.

Neļaujiet apdzist ugunij mājās — tāds bija viens no vecā kara saukļiem. Ikreiz, to dzirdēdama, es mēdzu iztēloties baru sieviešu ar plandošiem matiem un mirdzošām acīm; zaglīgi, pa vienai vai divām, viņas mēnesnīcā pielaida uguni pašas savām mājām.

Mēnešos pirms kara mana laulība ar Ričardu pamazām juka laukā, tomēr varētu teikt, ka tā juka laukā jau no paša sākuma. Man bija viens spontāns aborts, pēc tam otrs. Savukārt Ričardam bija viena mīļākā un pēc tam otra, vismaz man bija tādas aiz­domas — un tas bija neizbēgami (kā vēlāk sacīja Vinifreda), ņemot vērā manu vārgo veselību un Ričarda dziņas. Vīriešiem tolaik piemita dziņas; šo dziņu bija daudz; tās mita pazemē, vīrieša būtības tumšajos nostūros, un laiku pa laikam sakrāja spēkus un metās uz priekšu gluži kā žurku bars. Tās bija tik viltīgas un stipras, un kā gan lai īsts vīrietis jaudātu tām pretoties? Tāda bija šī doktrīna pēc Vinifredas domām un — ja runājam godīgi — arī pēc daudzu citu cilvēku domām.

Šīs Ričarda mīļākās bija (kā pieņēmu es) viņa sekretāres — vienmēr ļoti jauniņas, vienmēr glītas, vienmēr pieklājīgas meitenes. Savas sekretāres viņš nolīga gluži svaigas, no tās mācību iestādes, kura nu viņas ražoja. Kādu laiku viņas nervozi atbildēja man pa telefonu, kad zvanīju Ričardam uz biroju. Viņām tika arī uzdots pirkt man dāvanas un pasūtināt ziedus. Ričardam patika, ja viņas skaidri zināja, kas ir kas: es biju oficiālā sieva, un viņam nebija ne mazākā nolūka no manis šķirties. Šķirti vīri nekļuva par savu valstu vadoņiem, tajos laikos ne. Šis stāvoklis deva man zināmu varu, taču vara tā bija tikai tad, ja es to nelietoju. Patiesībā tā bija vara tikai tad, ja es izlikos, ka neko nezinu. Pār viņa galvu karājās drauds, ka es varu visu uzzināt; ka varu atklāt to, kas jau ir atklāts noslēpums, un palaist brīvībā visvisādu ļaunumu.

Vai tas mani uztrauca? Savā ziņā jā. Bet labāk puse klaipa nekā tukšs galds, es sev sacīju, un Ričards bija tikai sava veida maizes klaips. Viņš gādāja maizi gan Emē, gan man. Stāvi tam pāri, kā mēdza teikt Rīnija, un es mēģināju. Es mēģināju stāvēt tam pāri, debesīs, kā aizklīdis balons, un lāgiem tas man izdevās.

Es nodarbināju sevi, biju iemācījusies to darīt. Tagad es biju sākusi nopietni noņemties ar dārzkopību un guvu zināmus rezul­tātus. Vairs nenonīka gluži viss, kas iedēstīts. Es grasījos ierīkot ēnainu dārzu ar daudzgadīgiem augiem.

Ričards rūpējās, lai ārēji viss būtu nevainojami. To pašu darīju es. Mēs piedalījāmies kokteiļvakaros un vakariņās, mēs kopā atnācām un aizgājām, viņa plauksta pie mana elkoņa. Pirms vakariņām mēs noteikti iedzērām kādu glāzīti vai divas, vai trīs; man drusku par daudz iegaršojās džins, šādā vai tādā kombinācijā, bet es nebiju pārāk tuvu bīstamajai robežai, kamēr jutu savus kāju pirkstgalus un spēju turēt muti. Mēs joprojām slīdējām visam pa virsu — pa labo manieru plāno ledu, zem kura slēpjas tumšais kalnu ezers: kad ledus izkūst, tu noslīksti.

Labāk puse dzīves nekā vispār nekāda.

Man nav izdevies atainot Ričardu, piešķirt viņam kādu no­apaļotu tēlu. Viņš ir un paliek kā izgriezts no kartona. To es zinu. Es nespēju viņu patiesīgi aprakstīt, nespēju atrast precīzu fokusu: viņš ir izplūdis kā seja mitrā, izmestā avīzē. Pat tajā laikā, kad viņš man šķita nedabiski mazs un reizē pārdabiski liels. Tas tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz naudas, pārāk daudz klātbūtnes pasaulē, — radās kārdinājums gaidīt no viņa vairāk, nekā viņš spēja dot, un tāpēc vidusmērs viņā šķita kā trūkums. Viņš bija nežēlīgs, bet ne kā lauva; drīzāk kā kaut kāds liels grauzējs. Viņš raka ejas zem zemes; viņš iznīcināja, nograuzdams saknes.

Tādējādi viņam radās iespēja demonstrēt plašus žestus un izrādīt lielu augstsirdību, bet to viņš nedarīja. Viņš bija pārvēr­ties sevis paša statujā: liels, publisks, impozants, ar tukšu vidu.

Nebija jau tā, ka viņš būtu pārāk augstās domās par sevi: būtībā viņš vienkārši neatbilda savam stāvoklim. Tas tā, īsumā.