Aklais slepkava

Tad viņi ir ārpusē, šķiet, uz jumta, un raugās lejup uz pil­sētu, bet šo pilsētu viņa nekad nav redzējusi. Liekas, uz tās ir uzkritusi viena vienīga milzīga bumba, viss ir liesmās, viss deg reizē — mājas, ielas, pilis, strūklakas un templi — eksplodē, izšķīst dzirkstelēs kā raķetes. Nav dzirdama ne skaņa. Pilsēta deg klusu, kā attēlā — balta, dzeltena, sarkana un oranža. Neviena kliedziena. Neviena cilvēka; cilvēki droši vien jau aizgājuši bojā. Viņai blakus mirgojošā gaismā mirgo viņš.

No tās nekas nepaliks pāri, viņš saka. Akmeņu kaudze, daži seni vārdi. Tagad tā ir zudusi, izdzēsta. Neviens neatcerēsies.

Bet tā bija tik skaista! viņa saka. Tagad šī vieta tomēr liekas pazīstama; viņa ir pazinusi to ļoti labi, viņa ir pazinusi to kā savus piecus pirkstus. Debesīs uzlēkuši trīs mēneši. Zikrons, viņa domā. Mīļotā planēta, manas sirds zeme. Kur reiz sensenos laikos es biju laimīga. Viss tagad zudis, viss nopostīts. Viņa nespēj raudzīties šajās liesmās.

Dažiem skaista, viņš atteic. Tā vienmēr ir problēma.

Kas ir noticis? Kas to izdarīja?

Vecā sieva.

Kas?

L'histoire, cette vieille dame exaltee et menteuse.

Viņš viz kā alva. Viņa acis ir vertikālas spraugas. Viņš nav tāds, kāds palicis viņai atmiņā. Viss, kas darījis viņu savdabīgu, ir sadedzis. Tas nekas, viņš saka. To uzbūvēs atkal. Tā notiek vienmēr.

Tagad viņai ir no viņa bail. Tu esi tik ļoti mainījies, viņa saka.

Stāvoklis bija kritisks. Ienaidnieks mums bija jāsakauj ar viņa paša ieročiem.

Bet jūs uzvarējāt. Es zinu, ka jūs uzvarējāt!

Neuzvarēja neviens.

Vai viņa ir kļūdījusies? Bija taču ziņas par uzvaru. Bija parāde, viņa taisnojas. Es par to dzirdēju. Spēlēja pūtēju orķestris.

Paskaties uz mani, viņš saka.

Bet viņa nespēj. Viņa nespēj fokusēt skatienu, viņš nepaliek nekustīgs. Viņš ir nenoteikts, viņš trīsuļo kā sveces liesma, tikai bez gaismas. Viņa neredz viņa acis.

Viņš, protams, ir miris. Protams, viņš ir miris, jo vai tad viņa nesaņēma telegrammu? Taču tas ir tikai izgudrots, tas viss. Tā ir tikai cita telpas dimensija. Tad kāpēc tāda vientulība?

Tagad viņš iet prom, un viņa nespēj viņam uzsaukt, kakls nelaiž cauri ne skaņu. Nu viņš ir nozudis.

Viņa sajūt smacējošu spiedienu ap sirdi. Nē, nē, nē, nē, at­kārto kāda balss viņai galvā. Viņai pār vaigiem rit asaras.

Tad viņa pamostas pa īstam.

XIII

 ..

Cimdi

Šodien līst — agra aprīļa smalkais, atturīgais lietus. Jau sāk ziedēt zilās muskares, narcises izbāzušas snukīšus no zemes, neaiz­mirstules, iesējušās pašas no sevis, raušas laukā un gatavojas aizgūt­nēm strēbt gaismu. Te nu tas ir — vēl viens augu čumēšanas un mudžēšanas gads. Tiem laikam neapnīk nekad: tas tāpēc, ka augiem nav atmiņas. Tie neatceras, cik daudz reižu jau ir to visu darījuši.

Jāatzīst, tas ir pārsteigums, ka joprojām esmu šepat, joprojām runāju ar jums. Es labprātāk domāju par to kā par runāšanu, lai gan tāda tā, protams, nav: es neko nesaku, jūs neko nedzirdat. Vienīgā saikne starp mums ir šī melnā rindiņa: pavediens, kas nomests uz tukšas lapas, tukšā gaisā.

Ziemas ledus Luveto gravā un pat klinšu ēnainajās plaisās ir gandrīz izkusis. Ūdens, melns un pēc tam balts, brāžas lejup pa kaļķakmens aizām un pār akmens bluķiem tikpat viegli kā allaž. Negants troksnis, tomēr mierinošs; gandrīz valdzinošs. Var redzēt, kā tas vilina cilvēkus. Uz ūdenskritumiem, uz augstām vietām, uz tuksnešiem un dziļiem ezeriem — turp, no kurienes nav atgriešanās.

Šogad upē pagaidām atrasts tikai viens līķis, jauna narkomāne no Toronto. Vēl viena meiča, kas steigusies. Vēl viens laiks, kas izšķiests velti, viņas laiks. Viņai te bija radinieki — tante, tēvocis. Abi jau kļuvuši par mērķi pētīgiem, greiziem skatieniem, it kā viņiem ar to būtu kāds sakars; abi jau ir ieguvuši izmisušo, sadusmoto izskatu, kāds piemīt apzināti nevainīgajiem. Esmu pār­liecināta, ka viņi ir bez vainas, toties viņi ir dzīvi, un tam, kurš palicis dzīvs, tiek uzvelta vaina. Šāds likums valda tamlīdzīgos notikumos. Netaisnīgi, bet tā nu tas ir.

Vakarrīt atbrauca Volters, lai ķertos pie pavasara regulēšanas. Tā viņš dēvē mājas savešanu kārtībā, ko manā labā veic katru gadu. Viņš bija paņēmis līdzi savu instrumentu kasti, rokas elektrozāģi, elektrisko skrūvgriezi: nekas viņam nepatīk tik ļoti kā dūkt gluži kā motora daļai.

Visus šos rīkus viņš novietoja sētaspuses lievenī un tad sāka slāt ap māju. Ienācis iekšā, viņš izskatījās gandarīts. "Dārza vārti­ņiem trūkst vienas līstītes," viņš paziņoja. "Varu piesist jau šo­dien, bet nokrāsošu, kad būs sauss."

"Ak, nerūpējies," es saku tāpat kā katru gadu. "Viss brūk kopā, tomēr izturēs ilgāk par mani."