Aklais slepkava

Viņa rokas novēloti paceļas apskāvienam. Viņš smaržo pēc iesala. Viņš noliek galvu viņai uz pleca, vaiga smilšpapīrs pie viņas kakla. Nu viņš nepazudīs, vismaz pagaidām.

Jēziņ, kā derētu kāds malciņš, viņš ierunājas.

Neaizmiedz, viņa saka. Vēl neaizmiedz. Nāc gultā.

Viņš noguļ trīs stundas. Saule aizslīd tālāk, gaisma kļūst nespodra. Viņa saprot, ka būtu jāiet prom, tomēr nespēj to izdarīt — un nespēj arī pamodināt viņu. Kā viņa aizbildināsies, pārnākusi mājās? Viņa izgudro vecu dāmu, kura nokritusi pa kāpnēm, vecu dāmu, kurai nepieciešama palīdzība; viņa izgudro taksometru, braucienu uz slimnīcu. Kā gan viņa būtu varējusi atstāt to nabaga večiņu, lai tiek galā pati? Guļ uz ietves, un neviena drauga visā pasaulē. Viņa sacīs — jā, viņa zināja, ka vajag piezvanīt, bet tuvumā nebija telefona, un vecā dāma cieta tik stipras sāpes. Viņa saņem dūšu, lai spētu noklausītos gaidāmo lekciju par to, ka nevajag bāzt degunu svešu cilvēku darīšanās; tiks pašūpota galva, jo ko gan ar viņu lai iesāk? Kad viņa reiz iemācīsies uzvesties pietiekami labi, palikusi vienatnē?

Lejasstāvā pulkstenis klikšķina minūtes. Gaitenī skan balsis, steidzīgs, straujš kurpju pulss. Te visi staigā iekšā ārā. Viņa no­modā guļ viņam blakus, ieklausīdamās viņa miegā, prātodama par to, kurp viņš devies. Un arī par to, cik daudz viņam teikt — vai stāstīt visu, kas noticis. Ja viņš lūgs, lai viņa brauc līdzi, tad viņai nāksies izstāstīt. Bet citādi varbūt labāk ne. Vismaz pa­gaidām ne.

Pamodies viņš vēlas iedzert un uzsmēķēt.

Man liekas, mums nevajadzētu tā darīt, viņa saka. Smēķēt gultā. Mēs aizdegsimies. Sadegsim.

Viņš klusē. Kā bija tur? viņa jautā. Es lasīju avīzes, bet tas nav viens un tas pats.

Nē, viņš saka. Nav gan.

Es tā raizējos, ka tevi var nogalināt.

Gandrīz nogalināja arī, viņš saka. Pats jocīgākais, ka tur bija gatavā elle, bet es pie tās pieradu un tagad nespēju pierast pie visa šī. Tu esi kļuvusi drusku apaļāka.

Vai es tiešām esmu pārāk resna?

Nē. Tas ir jauki. Ir kam pieķert.

Tagad ir pilnīgi satumsis. Lejā aiz loga, kur viesu zāles apmek­lētāji iet ārā, dzirdama neskanīga dziedāšana, saucieni, smiekli; tad plīstošu stiklu troksnis. Kāds ir sasitis pudeli. Iekliedzas sieviete.

Tie nu gan svin.

Ko viņi svin?

Karu.

Bet kara nav. Tas ir beidzies.

Viņi svin nākamo, viņš saka. Tas tuvojas. Tie, kas dzīvo savos sapņu mākoņos, to noliedz, bet šeit, uz zemes, var saost, ka tas tuvojas. Spānija ir sasperta lupatlēveros, vingrinoties šaut mērķī, un drīz viņi nopietni ķersies pie darba. Tas ir kā pērkona rūkoņa gaisā, viņus tas uzbudina. Tāpēc šķīst tās pudeles. Viņi grib sākt pirmie.

Ak, tas nevar būt, viņa iebilst. Nevar būt vēl viens karš. Ir taču noslēgti pakti, un tamlīdzīgi.

Miers mūsu laikos, viņš nicīgi nosaka. Galīgās pupu mizas. Patiesībā viņi cer, ka onkulis Džo un Ādolfs saplosīs viens otru gabalos un piedevām vēl tiks vaļā no žīdiem viņu vietā, kamēr viņi paši virpinās īkšķus un taisīs naudu.

Tu esi tikpat cinisks kā vienmēr.

Tu esi tikpat naiva.

Ne gluži, viņa saka. Nestrīdēsimies. Ne jau mēs to atrisi­nāsim. Bet nu viņš vairāk atgādina pats sevi, tādu kā agrāk, tāpēc viņa sajūtas mazliet labāk.

Jā, viņš piekrīt. Tev taisnība. Ne jau mēs to atrisināsim. Mēs esam mazi cilvēciņi.

Bet tu vienalga brauksi, viņa ieminas. Ja sāksies atkal. Vai nu tu esi mazs cilvēciņš vai nē.

516 ……… mi i mi……… ; -…………. —

Viņš paskatās uz viņu. Ko citu es varu darīt?

Viņš nesaprot, kāpēc viņa raud. Viņa cenšas neraudāt. Kaut jel tu būtu ievainots, viņa saka. Tad tev būtu jāpaliek te.

Un tev no tā gan būtu liels labums, viņš attrauc. Nāc šurp.

Promejot viņa gandrīz neredz neko sev apkārt. Kādu gabaliņu viņa paiet kājām, lai nomierinātos, bet ir tumšs un uz ietves pārāk daudz vīriešu, tāpēc viņa aptur taksometru. Sēdēdama aizmugurē, viņa saved kārtībā lūpas, nopūderē seju. Kad auto apstājas, viņa parakņājas somiņā, samaksā šoferim, uzkāpj pa akmens pakāpie­niem, dodas iekšā pa arkveida ieeju un aizver aiz sevis biezās ozol­koka durvis. Prātā viņa izmēģina: Piedod, ka esmu novēlojusies, bet tu nudien neticēsi, kas man atgadījās. Es piedzīvoju īstu dēku.

Aklais slepkava: Dzeltenie aizkari

Kā gan karš pielavījās? Kā tas sariesās? No kā tas bija tapis? No kādiem noslēpumiem, meliem, nodevībām? No kādām mīles­tībām un naidiem? No kādām naudas summām, no kādiem metāliem?

Cerība veido dūmu aizsegu. Dūmi tiek acis, un tāpēc neviens nav tam gatavs, bet tas pēkšņi ir klāt gluži kā nesavaldāmas ugunskura liesmas — kā slepkavība, tikai pavairota. Tas plosās pilnā sparā.

Karš notiek melnbaltā variantā. Proti, tiem, kuri stāv malā. Tie, kuri ir karā iekšā, redz daudz krāsu, pārmērīgi spilgtas krāsas, pārāk košas, pārāk sarkanas un oranžas, pārāk dzidras un spožas, bet pārējiem karš ir kā kinohronika — graudains, iz­plūdis, ar spējiem skaņas uzliesmojumiem un neskaitāmiem cilvēkiem ar pelēku ādu, tie skrien vai lēni velkas, vai krīt, un viss ir citur.