Aklais slepkava

Kaut kur ir jāiet, tāpēc viņi iet uz viesnīcu, uz kādu lētu viesnīcu, kas palikusi viņam atmiņā. Tā viņi rīkojas pirmo reizi, un tas ir riskanti, bet, tiklīdz ieraudzījusi viesnīcu, viņa saprot, ka neviens tajā nemūžam nedomātu, ka abi ir precējušies; un, ja arī ir, tad ne viens ar otru. Viņa ir uzvilkusi vasaras lietusmēteli, divas sezonas vecu, pār matiem uzsegusi šalli. Šalle ir no zīda, tomēr sliktāku apģērbu viņa nav spējusi sameklēt. Varbūt vies­nīcā nodomās, ka viņš viņai maksā. Tā viņa cer. Tad viņa nedursies acīs.

Uz ietves pie viesnīcas ir stikla lauskas un vēmekļi, kas at­gādina žūstošas asinis. Neiekāp, viņš saka.

Pirmajā stāvā ir bārs, lai gan tā nosaukums ir Viesu zāle. Tikai vīriešiem un dāmām ar pavadoņiem. Ārpusē ir sarkana neona izkārtne ar vertikāliem burtiem un sarkanu bultu, kas vērsta lejup un izliekta tā, ka smaile rāda uz durvīm. Viens burts ir apdzisis, tāpēc atlikusi Vi su zāle. Iedegas un nodziest mazas, Ziemassvētku rotājumiem līdzīgas spuldzītes, tās slīd gar izkārtni gluži kā skudras pa notekcauruli.

Pat šai dienas laikā apkārt slaistās vīrieši, gaidīdami, kad bārs atvērsies. Ejot tiem garām, viņš saņem viņu pie elkoņa un maz­liet pasteidzina. Abiem aiz muguras viens no vīriešiem palaiž tādu kā runča ņaudienu.

Viesnīcas daļai ir atsevišķa ieeja. Ieejas melnbaltās mozaīkas flīzes ietver to, kas reiz, iespējams, bijis sarkans lauva, bet tagad tas ir tik apgrauzts, it kā tam būtu uzldupušas kādas akmeņgrauzējas kodes, un drīzāk izskatās pēc apdrupuša polipa. Okera dzeltenā linoleja grīda krietnu laiku nav mazgāta; netīrumu plankumi plaukst uz tās kā pelēki, presēti ziedi.

Viņš parakstās reģistrā, samaksā; kamēr viņš to dara, viņa stāv, cerēdama, ka izskatās garlaikota, seja nekustīga, acis pār īgnā reģistratora galvu raugās pulkstenī. Tas ir vienkāršs, pašpārliecināts, bez pretenzijām uz greznumu, gluži kā dzelzceļa stacijas pulkstenis: utilitārs. Šis ir laiks, tas saka, tikai viens laika slānis, cita nav.

Nu viņam ir atslēga. Otrais stāvs. Te ir lifts, līdzīgs mazītiņam zārkam, bet viņa nespēj paciest ne domu par to, viņa zina, kā tur odīs, pēc netīrām zeķēm un trūdošiem zobiem, un viņa nespētu paciest, ja tajā būtu jāstāv aci pret aci ar viņu, tik tuvu un šai smakā. Abi kāpj augšup pa kāpnēm. Paklājs, kas reiz bijis tumšzils un sarkans. Ar ziediem kaisīta taka, tagad izdilusi līdz saknēm.

Atvaino, viņš ierunājas. Varētu būt arī labāk.

Kā maksā, tā brauc, viņa māksloti jautri saka; bet tā ir ap­lama piezīme, viņš vēl nodomās, ka tas ir mājiens par viņa naudas trūkumu. Toties laba maskēšanās, viņa piemetina, cenz­damās vērst visu par labu. Viņš neatbild. Viņa runā par daudz, to viņa dzird arī pati, un teiktais it nemaz nav valdzinošs. Vai viņa ir citāda, nekā palikusi viņam atmiņā, vai ir stipri mai­nījusies?

Gaitenī tapetēm vairs nav vispār nekādas krāsas. Durvis no tumša koka, apskrambātas, robainas, noplukušas. Viņš sameklē numuru, atslēga apgriežas. Tā ir gara, vecmodīga atslēga, gluži kā paredzēta senam seifam. Istaba ir sliktāka par visām īrētajām telpām, kurās viņi bijuši agrāk: tajās bija vismaz virspusējs tīrības iespaids. Divguļamā gulta pārsegta ar slīdīgu pārklāju, stepētu atlasa imitāciju, nespodri dzeltenīgi sārtā krāsā kā pēda. Viens krēsls ar saplēstu, polsterētu sēdekli, kurš šķiet piebāzts ar putek­ļiem. Pelnutrauks no plaisaina, brūna stikla. Cigarešu dūmi, izlaistīts alus, un zem šīs kāda cita, vēl nepatīkamāka smaka, pēc sen nemazgātas apakšveļas. Virs durvīm ir lodziņš, grubuļainais stikls aizkrāsots ar baltu krāsu.

Viņa novelk cimdus, nomet tos uz krēsla kopā ar mēteli un šalli, izvelk no somiņas blašķi. Glāzes nekur neredz, viņiem būs jādzer no kakliņa.

Vai tas logs ir atverams? viņa jautā. Derētu svaigs gaiss.

Viņš pieiet pie loga, uzbīda augšā rāmi. Iekšā iebrāžas biezs vējš. Ārpusē garām aizžņerkst tramvajs. Viņš pagriežas, joprojām stāvēdams pie loga, paliecies atpakaļ, plaukstas aiz muguras uz pa­lodzes. Gaisma spīd no aizmugures, un viņa saredz tikai aprises. Viņš varētu būt jebkurš.

Mjā, viņš saka. Te nu mēs atkal esam. Viņš izklausās noguris līdz nāvei. Viņai ienāk prātā, ka šai istabā viņš varbūt negrib darīt neko citu kā vien aizmigt.

Viņa pieiet klāt, apliek rokas viņam ap vidukli. Es atradu to stāstu, viņa saka.

Kādu stāstu? j

Par Ksenora ķirzakcilvēkiem. Es izmeklējos visur, tev būtu vajadzējis redzēt, kā es vandījos pa preses stendiem, mani droši vien noturēja par jukušu. Es meklēju un meklēju.

Ā, tas, viņš saka. Tu izlasīji tās blēņas? Man jau bija aiz­mirsies.

Viņa neizrādīs apjukumu. Viņa neizrādīs pārāk lielas alkas. Viņa neteiks, ka tas bijis pavediens, kas apliecinājis viņa eksistenci; pierādījums, lai cik absurds.

Protams, izlasīju. Un gaidīju turpinājumu.

Es to neuzrakstīju, viņš saka. Biju pārāk aizņemts, jo uz mani šāva no abām pusēm. Mūsu grupa nonāca krustugunīs. Es bēgu no labajiem puišiem. Tas tik bija slaktiņš.