Aklais slepkava

Atbildot uz jautājumiem par Cehoslovākijas statusu šīs vieno­šanās ietvaros, misters Grifens izteicās, ka, pēc viņa domām, šīs valsts pilsoņiem esot piešķirtas pietiekamas drošības garantijas. Viņš apliecināja, ka spēcīga un veselīga Vācijas valsts atbilstot Rietumu interesēm un jo sevišķi biznesa interesēm, jo kalpošot tam, lai "nelaistu tuvumā boļševismu". Nākamais mērķis, pēc kā jātiecas, esot divpusējs tirdzniecības līgums, un viņš esot pārliecināts, ka tāds jau tiek izstrādāts. Tagad uzmanība esot jāpievērš nevis zo­benu šķindināšanai, bet gan tam, lai patērētāji tiktu apgādāti ar precēm, tādējādi radot darbavietas un pārticību tur, kur tā visvairāk nepieciešama — "mūsu pašu sētā". Septiņiem liesajiem gadiem, viņš izteicās, tagad sekošot septiņi leknie, un visā nāka­majā desmitgadē skatam paveroties plašas un lieliskas izredzes.

Runā, ka misters Grifens konsultējoties ar Konservatīvo par­tijas līderiem un apsverot iespējas kļūt par šīs partijas stūrmani. Viņa uzstāšanās noslēgumā skanēja skaļi aplausi.

Mayfair, 1939. gada jūnijs

SINTIJA FĒRVISA

KARALISKS STILS KARALISKAJOS DĀRZA SVĒTKOS

Pieci tūkstoši goda viesu, kurus bija ielūguši Viņu Ekselences lords un lēdija Tvīdsmīri, saviļņoti stāvēja Otavas Valdības nama dārza takās Viņas Majestātes dzimšanas dienas svinībās, kamēr Viņu Majestātes apstaigāja apsveicēju rindas.

Pulksten puspiecos viņi iznāca no Valdības nama pa Ķīnas galeriju. Karalis bija ģērbies žaketē un svītrotās biksēs; karaliene bija izraudzījusies bēškrāsas tērpu, rotātu ar pūkainām kažokādām un pērlēm, galvā viņai bija cepure ar nedaudz uzliektu malu, seja viegli pietvīkusi, siltās, zilās acis smaidošas. Viņas apburošā iznesība valdzināja it visus.

Aiz Viņu Majestātēm soļoja ģenerālgubernators un lēdija Tvīdsmīra, Viņa Ekselence bija laipns un sirsnīgs namatēvs, Viņas Ekselence — stalta un daiļa. Viņas balto tērpu, greznotu ar Kanādas Arktikas lapsādām, rotāja vairāki tirkīzi, kas mirdzēja pie cepures. Ar Viņu Majestātēm tika iepazīstināts pulkvedis F. Felans ar kundzi, abi no Monreālas; viņa bija ģērbusies zīda kleitā ar mazu, košu puķīšu rakstu, elegantajai cepurei bija plata, caurspīdīga celofāna mala. Tāds pats gods tika parādīts ģenerālpulkvedim V. H. L. Elkinsam ar kundzi un mis Džounai Elkinsai, kā arī misteram Gledstonam Marijam ar kundzi.

Spilgtu iespaidu atstāja arī misters Ričards Grifens ar kundzi; viņai bija sudrablapsu apmetnis, lapsādas staru veidā izvietotas uz melna šifona, zem apmetņa sarkanīgi violets kostīms. Duglasa Votsa kundze bija tērpusies tumšzaļā šifonā ar brūnu samta jaciņu, F. Rīda kundze izskatījās glīta un piemīlīga organdija kleitā ar Valensijas mežģīnēm.

Par tējas dzeršanu neviens pat nedomāja, līdz karalis un kara­liene bija pamājuši atvadas, bija klikšķējušas un zibsnījušas foto­kameras un visas balsis vienojušās dziesmā Dievs, sargi karali. Pēc tam uzmanības centrā bija dzimšanas dienas tortes… milzīgas, baltas tortes ar sniegbaltu glazūru. Torte, kura tika pasniegta

karalim Valdības nama telpās, bija rotāta ne tikai ar rozēm,

āboliņa lapām un dzelkšņu pūkām, bet arī ar ļoti piemērotiem

miera un cerību simboliem — miniatūrām cukura dūjām, kam knābīšos balti vimpelīši.

Aklais slepkava: Vi su zale

Ir pēcpusdiena, mākoņaina un mitra, viss lipīgs: viņas baltie kokvilnas cimdi nosmulēti jau gar margām vien. Pasaule ir smaga kā blīvs slogs; viņas sirds triecas pret to, kā triektos pret akmeni. Tveicīgais gaiss turas viņai pretī. Nekas nekustas.

Bet tad pienāk vilciens, un viņa gaida pie perona ieejas, kā prasīts, un gluži kā izpildīts solījums pa to iznāk viņš. Ierauga viņu, tuvojas, abi žigli pieskaras viens otram, tad sarokojas kā attāli radinieki. Viņa īsi noskūpsta viņu uz vaiga, jo šī ir publiska vieta un nekad neko nevar zināt, un viņi dodas augšup pa slīpo uzeju uz marmora staciju. Viņa klātbūtnē viņa jūtas gluži neparasti, nervozē; tikpat kā nav bijis izdevības uz viņu paskatīties. Jā, viņš ir novājējis. Kas vēl?

Man bija sasodīti grūti atgriezties. Nebija necik daudz naudas. Braucu ar visādiem gadījuma tvaikoņiem.

Es būtu nosūtījusi tev naudu, viņa saka.

Zinu. Bet man nebija adreses.

Audekla somu viņš atstāj bagāžas glabātavā, līdzi nes tikai mazu koferīti. Viņš paskaidro, ka somu paņemšot vēlāk, tagad negriboties staipīt to līdzi. Ap viņiem šurpu turpu staigā ļaudis, skan soļi un balsis; viņi svārstīgi stāv uz vietas; viņi nezina, kurp lai iet. Viņai būtu vajadzējis par to padomāt, kaut ko sarunāt, jo viņam, protams, nav istabas, vēl nav. Viņai vismaz ir viskija blašķe, paslēpta somiņā. To viņa nav piemirsusi.