"Viņu nemaz nedrīkstēja iespundēt tādā vietā, tik jaunu meiteni," Rīnija sacīja. "Lai tur vai kas būtu bijis. Vīrieši staigā apkārt ar biksēm vaļā, notiek visvisādas izdarības. Kauna lieta!"
"Vai viņas kodīs?" jautāja Maira, sniegdamās pēc manām lapsādām.
"Neskaries klāt," Rīnija viņu apsauca. "Ar tādiem lipīgiem pirkstiņiem."
"Nē," es atbildēju. "Tās nav īstas. Redzi, tām ir stikla acis. Tās kož tikai pašas sev astē."
"Lora teica — ja tikai tu zinātu, tad nemūžam nebūtu viņu tur atstājusi," Rīnija turpināja. "Tad, ja tu zinātu. Lora teica — lai nu kāda, cietsirdīga tu nekad neesot bijusi." Viņa sarauca pieri un pašķielēja sānis, uz ūdens glāzi. Šai jautājumā viņai bija zināmas šaubas. "Tur lielākoties devuši ēst kartupeļus," viņa sacīja. "Mīcītus un vārītus, tā viņa stāstīja. Skopojušies ar ēdienu, rāvuši tiem nabaga trakajiem un tērētajiem maizi no mutes laukā. Man domāt, lai piebāztu kabatas paši sev."
"Uz kurieni viņa aizbrauca? Kur viņa ir tagad?"
"Tas lai paliek starp mums," Rīnija atbildēja. "Viņa teica — tev to labāk nezināt." r
"Vai viņa likās — vai viņa bija…" Vai viņa bija redzami vājprātīga, es gribēju jautāt.
"Viņa bija tāda pati kā vienmēr. Ne vairāk, ne mazāk. Viņa neizskatījās pēc tērētas, ja to tu gribi zināt," Rīnija sacīja. "Tievāka gan — viņai drusku jāapveļas — un mazāk runāja par
Dievu. Es tikai ceru, ka tagad viņš parmaiņas pec stāv viņai klāt."
"Paldies tev, Rīnij, par visu, ko tu esi darījusi," es teicu.
"Man nevajag pateikties," Rīnija stīvi attrauca. "Es darīju tikai to, ko vajadzēja."
Tas nozīmēja, ka es to neesmu darījusi. "Vai drīkstu viņai aizrakstīt?" Es meklēju mutautiņu. Man nāca raudiens. Es jutos kā noziedzniece.
"Viņa sacīja — labāk ne. Bet lika pateikt, ka esot atstājusi tev ziņu."
"Ziņu?"
"Viņa to atstājusi, pirms aizvesta uz to vietu. Tu zināšot, kur atrast."
"Vai tas ir tavs kabatlakats? Vai tev ir iesnas?" noprasīja Maira, ar interesi ievērodama manu šņaukāšanos.
"Ja daudz prašņāsi, drīz kļūsi veca," Rīnija nobrīdināja.
"Nekļūšu vis," Maira bezrūpīgi attrauca. Viņa sāka dungot aplamā meldiņā un, zem galda kūļādama resnās kājeles, bikstīja man ceļgalus. Šķita, ka viņai netrūkst līksmas pašpārliecības un ka viņu nav viegli iebiedēt, — īpašības, kuras mani viņā bieži kaitinājušas, bet par kurām beigu beigās esmu jutusies pateicīga. (Tas tev var būt kas jauns, Maira. Pieņem to kā komplimentu, kamēr tev vēl ir izdevība. Komplimenti apkārt nemētājas.)
"Es domāju, ka tu varbūt gribēsi redzēt Emē fotogrāfiju," es sacīju Rīnijai. Man bija vismaz šis viens sasniegums, ko parādīt, lai atgūtu cieņu viņas acīs.
Rīnija paņēma fotoattēlu. "Vai, viņa nu gan ir tumša, šitā mazulīte, vai ne?" viņa noteica. "Nekad jau nevar zināt, kurā bērns atsitīsies."
"Es arī gribu paskatīties," paziņoja Maira, snaikstīdama savas cukurainās ķepas.
"Tad žigli, un ejam. Citādi nebūsim mājās pirms tētuka."
"Būsim gan," Maira sacīja.
"Nav citas tādas vietas kā mājas, lai cik tās pieticīgas," Rīnija nodziedāja, ar papīra salveti berzdama nost sārtu glazūru no Mairas mazā degunteļa.
"Es gribu palikt te," Maira tiepās, tomēr viņai tika uzģērbts mētelītis, pār ausīm pārvilkta adītā vilnas cepure, un viņa tika sāniski izvilkta laukā no restorāniņa nodalījuma.
"Lai tev labi iet," teica Rīnija. Viņa mani nenoskūpstīja.
Man gribējās krist viņai ap kaklu un raudāt, un raudāt. Man gribējās, lai mani mierina. Man gribējās, lai Rīnijai līdzi eju es.
"Nav citas tādas vietas kā mājas," kādu dienu teica Lora, kad viņai bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu. "Tā dzied Rīnija. Man liekas, tas ir muļķīgi."
"Kāpēc?" es jautāju.
"Paskaties." Viņa uzrakstīja to kā vienādojumu. Nav tādas vietas = mājas. Tātad: mājas = nav tādas vietas. Tātad mājas neeksistē.
Mājas ir tur, kur ir sirds, es domāju tagad, cenzdamās saņemties, sēdēdama Betijas restorāniņā. Sirds man vairs nebija, tā bija salauzta; vai varbūt ne salauzta, tās vienkārši vairs nebija. Tā bija rūpīgi izsmelta laukā no manis kā dzeltenums no cieti vārītas olas, atstājot manu atlikušo daļu bez asinīm, sasalušu un tukšu.
Man nav sirds, es domāju. Tātad man nav māju.
Ziņa