Aklais slepkava

Es raizējos un raizējos par Loru. To, ko par viņu bija stāstījusi Vinifreda, es grozīju šā un tā, aplūkodama no visām pusēm. īsti nejaudāju tam noticēt, tomēr arī neticēt nejaudāju.

Lorai vienmēr bija piemitusi kāda milzīga spēja: spēja kaut ko netīšām salauzt. Un viņa nekad nerespektēja teritorijas. Tas, kas piederēja man, piederēja arī viņai: mana pildspalva, mans odekolons, mana vasaras kleita, mana cepure, mana matu suka. Vai šis katalogs bija tā izpleties, ka ietvēra sevī arī manu nedzi­mušo bērnu? Tomēr, ja jau viņa cieta no mānijas — ja visu bija tikai iedomājusies —, tad kāpēc viņa bija iedomājusies tieši to?

Bet pieņemsim, ka Vinifreda melo. Pieņemsim, ka Lora ir pie tikpat pilna prāta kā vienmēr. Tādā gadījumā Lora ir teikusi patiesību. Un, ja Lora ir teikusi patiesību, tad Lora ir stāvoklī. Ja tiešām piedzims bērns, tad kas ar to notiks? Un kāpēc viņa bija izpaudusi to nevis man, bet gan kādam ārstam, kādam svešiniekam? Kāpēc viņa nebija lūgusi manu palīdzību? Par to es prātoju labu laiku. Iemeslu varēja būt krietni daudz. Mans delikātais stāvoklis būtu bijis tikai viens no tiem.

Kas attiecas uz tēvu, iedomātu vai reālu, tad iespējams bija tikai viens vīrietis. Tam jābūt Aleksam Tomasam.

Taču tas nevarēja būt. Kā tas varētu būt noticis?

Es vairs nezināju, kā uz šiem jautājumiem būtu atbildējusi Lora. Man viņa bija kļuvusi nepazīstama, tik nepazīstama kā cimda iekšpuse, kad tajā iebāzta pašas roka. Viņa bija kopā ar mani visu laiku, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es spēju tikai sajust viņas klātbūtnes veidolu: dobu veidolu, pildītu ar manis pašas iztēlotām ainām.

Pagāja mēneši. Pienāca jūnijs, tad jūlijs, tad augusts. Vinifreda teica, ka es izskatoties bāla un novārgusi. Man vajagot vairāk laika pavadīt ārā. Ja es negribot spēlēt tenisu vai golfu, kā viņa vairākkārt bija ieteikusi, — man derētu kaut ko darīt ar to savu mazo vēderiņu, par to jāparūpējas, pirms tas nekļūst hronisks, — tad es vismaz varētu pastrādāt savā akmensdārzā. Tāda nodarbo­šanās labi saderējās ar mātes lomu.

Man nepatika mans akmensdārzs, kurš tikai vārda pēc bija mans, tāpat kā tik daudz kas cits. (Tāpat kā "mans" bērns, ja tā padomā: tas noteikti bija samainīts bērns, tas noteikti bija čigānu pamests; mans īstais bērns — tas, kurš mazāk raudāja un vairāk smaidīja, un mazāk sāpināja, — bija aizburts prom.) Manai gādībai līdzīgi pretojās arī akmensdārzs; nekas, ko es darīju, nebija tam pa prātam. Akmeņi tajā izskatījās labi — tur bija daudz sārta granīta un arī kaļķakmens —, taču es nespēju panākt, lai kaut kas starp tiem augtu.

Es aprobežojos ar grāmatām — Daudzgadīgi augi akmensdārzam, Tuksneša sukulenti ziemeļu klimatam un tamlīdzīgām. Es lasīju šādas grāmatas un sastādīju sarakstus — par to, ko man vajadzētu iedēstīt, vai par to, ko jau biju iedēstījusi; kam būtu jāaug, bet kas neauga. Himafilas, eiforbijas, efejas. Nosaukumi man patika, bet paši augi īpaši nerūpēja.

"Man nav dārznieces ķēriena," es sacīju Vinifredai. "Ne tā kā tev." Izlikšanās par neprašu tagad bija kļuvusi par manu otro dabu, man pat reti bija pie tā jāpiedomā. Savukārt Vinifredai mana nevarība vairs nešķita gluži pārliecinoša.

"Nu, bet tev tomēr ir drusku jāpapūlas," viņa mēdza teikt. To dzirdot, es liku galdā savus čakli sastādītos nokaltušo augu sarakstus.

"Akmeņi ir skaisti," es sacīju. "Vai mēs nevarētu vienkārši nosaukt to par skulptūru?"

Es domāju, vai uz savu roku nedoties apmeklēt Loru. Emē es varētu atstāt ar jauno aukli, kuru domās dēvēju par mis Margatroidu — visi mūsu kalpotāji manā prātā bija Margatroidi, visi bija uz vienu roku. Bet nē, aukle pateiktu Vinifredai. Es varētu ignorēt viņus visus; kādu ritu es varētu aizlavīties prom, paņēmusi Emē līdzi; mēs varētu braukt ar vilcienu. Bet ar vil­cienu uz kurieni? Es nezināju, kur Lora ir — kur viņa paslēpta. Biju dzirdējusi, ka klīnika Bella Vista atrodoties kaut kur ziemeļos, bet ziemeli aizņēma lielu teritoriju. Es parakņājos pa Ričarda rak­stāmgaldu, kas stāvēja viņa kabinetā mājās, bet neatradu nekādas vēstules no šīs klīnikas. Tās viņš laikam glabāja savā birojā.

Kādu dienu Ričards atgriezās mājās agri. Viņš šķita visai uz­traukts. Loras vairs neesot klīnikā Bella Vista, viņš teica.

Kā tas var būt? es jautāju.

Esot ieradies kāds vīrietis, Ričards sacīja. Šis vīrietis apgalvojis, ka esot Loras advokāts un rīkojoties viņas interesēs. Viņš teicis, ka esot pilnvarnieks — mis Ceisas aizbildnības fonda pilnvarnieks. Viņš apšaubījis tiesības, uz kuru pamata viņa ievietota klīnikā. Piedraudējis ar tiesas darbiem. Vai es kaut ko zinot par tādu aizbildnību?

Nē, es nezināju. (Rokas es turēju, saliktas klēpī. Es paudu pār­steigumu un vieglu interesi. Es nepaudu prieku.) Un kas notika tālāk? es jautāju.

Bella Vista direktors bijis izbraucis, un darbinieki apmulsuši. Viņi ļāvuši Lorai doties prom šī vīrieša uzraudzībā. Viņi nosprieduši, ka ģimene gribēs izvairīties no liekas publicitātes. (Advokāts bija ar to draudējis.)

Nu, es teicu, viņi droši vien rīkojās pareizi.