Aklais slepkava

Toreiz es dabūju dzirdēt dažus bargus vārdus no vieniem kaimiņiem. Tie likās esam pieklājīgi ļaudis, vismaz gana pieklā­jīgi, lai pabarotu Sabrinu, kad Emē piemirsa atnākt mājās. Viņu uzvārds, cik atceros, bija Kelliji. Viņi bija tie, kas izsauca policiju, kad Emē tika atrasta kāpņu lejasgalā ar lauztu sprandu. Nokritusi, nogrūsta vai nolēkusi, to mēs nekad neuzzināsim.

Todien man būtu vajadzējis paķert Sabrinu un laisties prom. Doties uz Meksiku. Tā es arī būtu izdarījusi, ja zinātu, kas notiks — ka Vinifreda viņu nozags un ieslēgs, lai es netieku klāt, tāpat kā bija izrīkojusies ar Emē.

Vai pie manis Sabrinai būtu klājies labāk nekā pie Vinifredas? Kā viņa jutās, augdama pie bagātas, atriebīgas, kašķīgas večas? Nevis pie otras nabadzīgas, atriebīgas, kašķīgas večas, proti, pie manis. Taču es būtu viņu mīlējusi. Šaubos, vai viņu mīlēja Vinifreda. Sabrinu viņa paturēja tikai tādēļ, lai iespītētu man; lai sodītu mani; lai parādītu, ka ir uzvarējusi.

Tomēr todien es nenolaupīju nevienu bērnu. Es pieklauvēju pie durvīm un, kad atbildes nebija, atvēru tās un iegāju iekšā, tad uzkāpu pa stāvajām, tumšajām, šaurajām kāpnēm uz Emē dzīvokli otrajā stāvā. Emē bija virtuvē, sēdēja pie mazā, apaļā galdiņa, skatīdamās uz savām rokām, kurās bija kafijas krūze ar smaidošu ģīmīti virsū. Krūzi viņa bija pacēlusi pie pašām acīm un grozīja šurpu turpu. Seja viņai bija bāla, mati sapinkājušies. Nevaru sacīt, ka viņa man būtu likusies ļoti pievilcīga. Viņa smēķēja cigareti. Visdrīzāk atradās kādu narkotiku iespaidā, sajau­kumā ar alkoholu; to es saodu istabā kopā ar veciem dūmiem, netīro izlietni, neizmazgāto atkritumu spaini.

Es lūkoju ar viņu runāt. Iesāku laipni, taču Emē nebija tādā omā, lai klausītos. Viņa pateica, ka viņai esot apnicis, esot apnikuši mēs visi. Visvairāk viņai esot apnicis justies tā, it kā no viņas visu slēptu. Ģimene esot visu notušējusi; neviens nestāstot viņai patiesību; mūsu mutes virinoties un laukā nākot vārdi, bet no šiem vārdiem neesot nekādas jēgas.

Tomēr viņa esot visu izskaitļojusi. Viņa esot aplaupīta, viņai esot atņemts mantojums, jo es neesot viņas īstā māte un Ričards neesot bijis īstais tēvs. Tas viss esot rakstīts Loras grāmatā, viņa sacīja.

Es noprasīju, ko viņa ar to domā. Emē atcirta, ka tas taču esot skaidrs kā uz delnas: viņas īstā māte esot Lora, bet īstais tēvs bijis tas vīrietis, tas — no Aklā slepkavas. Tante Lora esot viņu mīlējusi, bet mēs esot visu izjaukuši — kaut kādā veidā novākuši šo nezināmo mīļoto. Aizbiedējuši viņu, atpirkušies no viņa, likuši viņam bēgt, vienalga; viņa pietiekami ilgi esot dzīvojusi Vinifredas mājā, lai saprastu, kā rīkojoties tādi ļaudis kā mēs. Un tad, kad izrādījies, ka Lora gaida viņa bērnu, mēs esot aizsūtījuši Loru prom, lai izvairītos no skandāla, un, kad dzemdībās nomiris mans bērns, tad mēs esot nozaguši Loras bērnu un adoptējuši to, un uzdevuši par savējo.

Emē nebūt nerunāja sakarīgi, tomēr šī bija viņas teiktā būtība. Jūs redzat, cik stipri viņu būs valdzinājusi šī fantāzija: kurš gan negribētu, lai viņa māte ir mītiska būtne, nevis reāla sieviete, kura iejaukta visādos netīros darījumos? Ja vien rastos izdevība.

Es sacīju, ka Emē dziļi maldās, ka ir visu saputrojusi, taču viņa neklausījās. Neesot brīnums, ka, dzīvojot kopā ar Ričardu un mani, viņa nekad neesot jutusies laimīga. Mēs nekad neesot izturējušies kā viņas īstie vecāki, jo patiesībā arī nemaz neesot bijuši īstie. Un neesot brīnums, ka tante Lora metusies lejā no tilta — tas tāpēc, ka mēs esot salauzuši viņai sirdi. Lora droši vien atstājusi Emē vēstuli, kurā visu paskaidrojusi, lai viņa to izlasītu, kad paaugsies, bet mēs abi ar Ričardu to noteikti esot iznīcinājuši.

Neesot brīnums, ka es esot bijusi tik drausmīga māte, viņa turpināja. Es nekad neesot viņu īsti mīlējusi. Ja es būtu viņu mīlējusi, tad viņa man būtu bijusi pirmajā vietā. Es būtu ņēmusi vērā viņas jūtas. Es nebūtu pametusi Ričardu.

"Varbūt es nebiju ideāla māte," es teicu. "Esmu ar mieru to atzīt, tomēr es darīju visu, ko vien spēju tādos apstākļos — apstākļos, par kuriem tu patiesībā zini gaužām maz." Ko viņa dara ar Sabrinu? es turpināju. Ļauj viņai skraidīt apkārt pa āru pusplikai, netīrai kā ubadzei; tā nu ir nolaidība, bērns kuru katru brīdi var pazust, bērni pazūd nemitīgi. Es esmu Sābrinas vecā­māte, es |oti labprāt ņemtu viņu pie sevis un…

"Tu neesi viņas vecāmāte," Emē sacīja. Nu viņa jau raudāja. "Viņas vecāmāte ir tante Lora. Vai — bija. Viņa ir mirusi, un viņu nogalināji tu!"

"Neesi nu tāda muļķe," es viņu apsaucu. Tā bija aplama atbilde: jo kaislīgāk tu kaut ko tādu noliedz, jo vairāk tavs pre­tinieks tam tic. Tomēr aplama atbilde nereti izlaužas tad, ja esi nobijies, un Emē bija mani nobiedējusi.