Aklais slepkava

Kādu vakaru es aizgāju uz Loras istabu, lai pavēstītu to arī viņai. Es pieklauvēju pie durvīm; kad viņa neatsaucās, klusu atvēru tās, domādama, ka viņa varbūt guļ. Bet Lora negulēja. Viņa tupēja ceļos pie gultas, ģērbusies savā zilajā naktskreklā, noliekusi galvu, mati izrisuši kā nekustīgā vējā, rokas izstieptas, it kā viņa būtu tur nogrūsta. Sākumā nodomāju, ka viņa lūdz Dievu, taču viņa neskaitīja lūgšanu, vismaz es to nedzirdēju. Pēdīgi pamanījusi mani, viņa piecēlās tik lietišķi, it kā būtu slaucījusi putekļus, un apsēdās uz rišotā soliņa pie sava tualetes galdiņa.

Kā jau parasti, man acīs krita attiecības starp viņas apkārtni, to apkārtni, kādu viņai izraudzījusies Vinifreda, — izsmalcinā­tajām gravīrām, no lentēm darinātajiem rožpumpuriem, organdiju, volāniem, — un Loru pašu. Fotogrāfijā atklātos vienīgi harmo­nija. Tomēr es saskatīju dziļu, gandrīz sirreālu neatbilstību. Lora bija krams dūnu ligzdā.

Es saku krams, nevis akmens: kramam ir uguns sirds.

"Lora, es gribēju tev pateikt," es ierunājos. "Man būs bērns."

Viņa pagriezās pret mani, seja gluda un balta kā porcelāna šķīvis, izteiksme cieši noslēgta dziļumā. Tomēr viņa nelikās pār­steigta. Un arī neapsveica mani. Viņa tikai pajautāja: "Vai atceries kaķēnu?"

"Kādu kaķēnu?" es vaicāju.

"To mammas kaķēnu. To, kurš viņu nogalināja."

"Lora, tas nebija kaķēns."

"Es zinu," Lora teica.

Skaists skats

Rīnija ir atgriezusies. Viņa nav sevišķi apmierināta ar mani. Tā, jaunkundzīt. Kā tu tagad taisnosies? Ko tu nodarīji Lorai? Vai tu nekad nelabosies?

Uz tādiem jautājumiem nav atbildes. Atbildes ir tā sapinušās ar jautājumiem, tik samezglojušās un daudzškiedrainas, ka patiesībā tās nemaz nav atbildes.

Un nu mani tiesās. Es to zinu. Es zinu, ko jūs drīz do­māsiet. Jūsu domas būs loti līdzīgas manējām: Vai man būtu vajadzējis izturēties citādi? Jūs, bez šaubām, tā uzskatīsiet, bet vai man bija izvēle? Tāda izvēle man būtu tagad, bet tagad jau nav toreiz.

Vai man būtu vajadzējis spēt lasīt Loras domas? Vai man būtu vajadzējis zināt, kas notiek? Vai man būtu vajadzējis paredzēt, kas notiks tālāk? Vai es biju savai māsai sargs?

Būtu vajadzējis ir veltīgs teiciens. Tas runā par to, kas nav noticis. Tas iederas paralēlā universā. Tas iederas citā telpas dimensijā.

Kādā februāra trešdienā es kāpu lejā pa kāpnēm pēc dienasvidus snaudas. Tolaik es jau bieži gulēju dienasvidu: biju septī­tajā mēnesī, un naktīs bija grūti iemigt. Bija kādi sarežģījumi arī ar manu asinsspiedienu; potītes parasti pietūka, un man bija ieteikts pēc iespējas vairāk gulēt, paliekot zem kājām spilvenus. Es jutos kā milzīga vīnoga, pierietējusi ar cukuru un violetu sulu, gatava pārplīst; es jutos neglīta un apgrūtinoša.

Atceros, todien sniga lielām, maigām, valgām pārslām: piecē­lusies kājās, es biju paskatījusies pa logu un ieraudzījusi kastaņu, gluži baltu, kā gigantisku koralli.

Mākoņkrāsas dzīvojamā istabā bija Vinifreda. Tas nebūtu nekāds brīnums — te viņa nāca un gāja kā savās mājās —, taču tur bija arī Ričards. Parasti šai dienas laikā viņš atradās savā birojā. Abiem rokā bija glāze. Abi izskatījās sadrūmuši.

"Kas noticis?" es jautāju. "Vai kas slikts?"

"Apsēdies," Ričards teica. "Te, man blakus." Viņš paplikšķināja pa sofu.

"Tas tev būs šoks," sacīja Vinifreda. "Man ļoti žēl, ka tam bija jāatgadās tik grūtā laikā."

Runāja viņa. Ričards turēja manu roku un skatījās grīdā. Lāgiem viņš nogrozīja galvu, it kā Vinifredas stāsts viņam liktos vai nu neticams, vai pārlieku patiess.

Te būs viņas sacītā kodols.

Lora beidzot bija salūzusi. Salūzusi, viņa teica, it kā Lora būtu rotaļlieta. "Mums būtu vajadzējis jau agrāk gādāt tai nabaga meitenei palīdzību, bet mēs domājām, ka viņa nomierināsies," Vinifreda sacīja. Taču šodien slimnīcā, devusies savā labdarības vizītē, Lora bija zaudējusi apvaldu. Par laimi, klāt bijis ārsts un ticis ataicināts vēl otrs — speciālists. Rezultātā ticis konstatēts, ka Lora apdraud gan sevi, gan citus, un Ričards diemžēl bijis spiests nodot viņu psihiatriskās klīnikas aprūpē.

"Ko tu te runā? Ko viņa izdarīja?"

Vinifreda bija savilkusi seju žēlā izteiksmē. "Viņa draudēja sevi ievainot. Un arī pateica šo to tādu — nu, viņa nepārprotami cieš no mānijas."

"Ko cfiņa pateica?"

"Nezinu, vai man vajadzētu tev to sacīt."

"Lora ir mana māsa," es noskaldīju. "Man ir tiesības zināt."

"Viņa apgalvoja, ka Ričards gribot tevi nogalināt."

"Tieši tādos vārdos?"

"Bija skaidrs, ko viņa grib pateikt," Vinifreda atbildēja.

"Nē, lūdzu, pasaki man precīzi."

"Viņa nosauca Ričardu par melīgu, nodevīgu vergu tirgotāju, par pagrimušu briesmoni, kas kalpo Mamonam."

"Es zinu, ka reizēm viņai ir galēji viedokļi, un viņai tiešām ir nosliece izteikties bez aplinkiem. Bet cilvēku jau nevar iespundēt trakomājā tikai tāpēc vien, ka viņš pateicis kaut ko tādu."

"Tas vēl nebija viss," Vinifreda mīklaini piebilda.

Ričards, lai mani mierinātu, sacīja, ka tā neesot parasta klī­nika — tajā nepastāvot Viktorijas laiku standarti. Tā esot privāta klīnika, ļoti laba, viena no labākajām. Bella Vista. Par Loru tur rūpēšoties lieliski.