Aklais slepkava

"Es tikai sacīju patiesību." Lora apstrādāja savus ienadžus ar manu oranžo nūjiņu. "Tagad viņa droši vien sāks mani iepazīstināt ar cilvēkiem. Viņa vienmēr jaucas visur iekšā."

"Viņa tikai baidās, ka tu izpostīsi savu dzīvi. Tas ir — ja paļausies uz mīlestību."

"Vai laulība palīdzēja tev pasargāt savu dzīvi no izpostīšanas? Vai varbūt vēl nav iespējams to noteikt?"

Es nelikos dzirdam viņas toni. "Nu, un ko tu domā?"

"Tev ir jaunas smaržas. Vai Ričards uzdāvināja?"

"Ko tu domā par precēšanos?"

"Neko." Tagad viņa sukāja savus garos, gaišos matus ar manu suku, sēdēdama pie mana tualetes galdiņa. Pēdējā laikā viņa vairāk interesējās par savu izskatu; bija sākusi visai stilīgi ģērbties, gan savās drēbēs, gan manējās.

"Tu gribi teikt, ka pārāk daudz par to nedomā?" es neatlaidos.

"Nē. Es par to nedomāju vispār."

"Varbūt tomēr derētu," es sacīju. "Varbūt tev vismaz brītiņu derētu padomāt par savu nākotni. Tu taču nevari mūžīgi lidi­nāties apkārt un…" Biju gribējusi teikt un nedarīt neko, taču tā būtu bijusi kļūda.

"Nākotne nemaz neeksistē," Lora teica. Viņa bija pasākusi runāt ar mani tā, it kā es būtu jaunākā māsa, bet viņa — vecākā; it kā man visu vajadzētu izskaidrot. Tad viņa pateica vienu no savām dīvainajām domām. "Ja tev ar aizsietām acīm būtu jāiet pa virvi pār Niagaras ūdenskritumu, tad kam tu pievērstu vairāk uzmanības — pūlim tālajā krastā vai savām pašas kājām?"

"Droši vien savām kājām. Paklau, lūdzu, nelieto manu suku. Tas nav higiēniski."

"Bet, ja tu pievērstu pārāk daudz uzmanības savām kājām, tad nokristu. Un tu nokristu arī tad, ja pievērstu pārāk daudz uzmanības pūlim."

"Tad kāda ir pareizā atbilde?"

"Ja tu būtu mirusi, vai šī suka joprojām būtu tava?" viņa jautāja, ar acu kaktiņu vērodama sevi profilā. Spoguļattēlā tas piešķīra viņai viltīgu izteiksmi, kas bija gluži neparasti. "Vai miru­šajiem var piederēt mantas? Un, ja ne, tad kāpēc šī suka tagad ir "tava"? Tāpēc, ka uz tās ir tavi iniciāļi? Vai tavi baciļi?"

"Lora, izbeidz ķircināties!"

"Es neķircinos," Lora sacīja, likdama suku nost. "Es domāju. Atšķirību nav iespējams noteikt. Nezinu, kāpēc tu ieklausies tajā, kas sakāms Vinifredai. Tas ir tāpat kā ieklausīties peļu slazdā. Kurā nav peles," viņa piemetināja.

Pēdējā laikā Lora bija mainījusies; viņa bija kļuvusi nervoza, bezrūpīga, pārdroša kādā jaunā veidā. Viņa vairs atklāti neizrādīja nepakļaušanos. Man bija aizdomas, ka, man neredzot, viņa ir pasākusi smēķēt: pāris reižu biju saodusi tabakas smārdu. Tabaku un vēl ko citu: kaut ko pārāk vecu, pārāk zinošu. Man būtu vajadzējis ar lielāku modrību izturēties pret šīm pārmaiņām, kas risinājās Lorā, taču manas domas aizņēma tik daudz kas cits.

Nogaidīju līdz oktobra beigām un tikai tad pavēstīju Ričar­dam, ka esmu stāvoklī. Sacīju, ka esmu gribējusi būt pilnīgi pārliecināta. Viņš pauda tradicionālu prieku un noskūpstīja mani uz pieres. "Laba meitene," viņš teica. Es darīju tikai to, kas tika no manis gaidīts.

Viens labums bija tāds, ka naktīs viņš tagad apzinīgi lika man mieru. Viņš teica, ka negribot nekam kaitēt. Es apliecināju, ka viņš rīkojas ļoti iejūtīgi. "Un džinu tu turpmāk dzersi pavisam mazās devās. Es nepieļaušu nekādas nerātnības," viņš sacīja, pa­kratīdams ar pirkstu, un tas man likās patiesi draudīgi. Savos vieglprātības brīžos viņš mani biedēja vēl vairāk nekā parasti; sajuta bija tāda kā noskatoties uz līksmi lēkājošu ķirzaku. "Mums būs vislabākais ārsts," viņš piemetināja. "Lai ko tas maksātu." Ja lietas balstījās uz komerciāla pamata, mēs abi jutāmies drošāk. Līdzko spēlē bija iejaukta nauda, es lieliski pārredzēju savu situā­ciju: es nesu ļoti dārgu nastu, skaidri un vienkārši.

Vinifreda, vispirms klusu iekliegušies patiesā izbīlī, sāka lieku­līgi rosīties. Patiesībā viņa juta trauksmi. Viņa nojauta (pareizi), ka es, kļuvusi par dēla un mantinieka vai vienkārši par mantinieka māti, Ričarda acīs iegūšu augstāku statusu nekā līdz šim, turklāt krietni augstāku, nekā man pienāktos. Vairāk man, mazāk viņai. Vinifreda noteikti gatavojās atrast veidus, kā norādīt man manu īsto vietu: es gaidīju, ka kuru katru mirkli viņa ieradīsies ar sīki izstrādātiem plāniem, kā iekārtot bērnistabu.

"Kad mēs varam gaidīt šo laimīgo notikumu?" viņa jautāja, un es redzēju, ka ilgi un lielās devās dzirdēšu no viņas šādus valšķīgus teicienus. Tagad bez mitas tiks piesaukts mūsu jaunpienācējs un stārķa dāvaniņa, un bēbītis. Runājot par tematiem, kuri darīja Vinifredu nervozu, viņa spēja kļūt gaužām koķeta un klīrīga.

"Manuprāt, aprīlī," es atbildēju. "Vai martā. Vēl neesmu bijusi pie ārsta."

"Bet tev ir jāzina," viņa noteica, paceldama uzacis.

"Tādas pieredzes man vēl nav," es ērcīgi attraucu. "Es to ne­gaidīju. Es nepievērsu uzmanību."