Aklais slepkava

Dažreiz es domāju — nē, dažreiz es spēlējos ar priekšstatu, — ka šie tualetes kricelējumi patiesībā ir Loras darbs, ka viņa itin kā no attāluma vada roku un pirkstus tām meitenēm, kas to rakstījušas. Muļķīga, tomēr iepriecinoša iedoma, līdz es speru nā­kamo loģisko soli un secinu, ka tādā gadījumā visi šie uzraksti ir adresēti man, jo kuru gan citu Lora šai pilsētā vēl pazītu? Bet, ja tie ir domāti man, tad ko Lora grib ar tiem pateikt? Ne jau nu to, ko saka.

Citreiz es jūtu spēcīgu tieksmi piebiedroties, dot savu artavu; pievienot savu drebelīgo balsi anonīmajam korim, kurš rada pusvārdā aprautas serenādes, ķeburainas mīlas vēstules, neķītrus sludinājumus, korāļus un lāstus.

Kaut Rakstu pabeidz Roka Rakstošā, Tā raksta vēl: ne Prāts, ne Bijība No Rindas nevar izsvītrot ne pusi, Nedz kaut vai Vārdu izdzēst asara.

Ha, es nodomāju. Tas nu gan liktu viņām drusku trūkties.

Kādu dienu, kad jutīšos labāk, es atkal aiziešu uz turieni un tiešām to uzrakstīšu. Viņām visām vajadzētu priecāties, jo vai tad tieši to viņas negrib? Vai to negribam mēs visi: atstāt pēc sevis vēsti, kurai ir kāda iedarbība, kaut vai drausmīga; vēsti, kuru vairs nav iespējams atsaukt.

Taču tādas vēstis var būt bīstamas. Apdomā labi, pirms izsaki vēlēšanos, it sevišķi, pirms izsaki vēlēšanos kļūt par likteņa roku.

(.Apdomā pa divi lāgi, teica Rīnija. Un Lora jautāja: Kāpēc tikai pa divir)

Kaķēns

Pienāca septembris, pēc tam oktobris. Lora atkal gāja skolā, citā skolā. Svārki tur bija ar pelēkām un zilām, nevis sarkan­brūnām un melnām rūtīm; citādi šī skola, cik varēju spriest, bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā.

Novembrī tūdaļ pēc savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas Lora paziņoja, ka Ričards veltīgi šķiežot savu naudu. Viņa turpi­nāšot iet skolā, ja Ričards to pieprasīšot; fiziski viņa tiešām sēdēšot solā, bet neko derīgu neiemācīšoties. To viņa pateica mierīgi un bez ļaunprātības, un Ričards visai pārsteidzošā kārtā piekāpās. "Viņai jau tik un tā nav nepieciešamības iet skolā," viņš sacīja. "Viņai taču nekad nevajadzēs pelnīt sev iztiku."

Tomēr Loru, tāpat kā mani, vajadzēja ar kaut ko nodarbināt. Viņa tika iesaistīta vienā no Vinifredas pasākumiem, brīvprātīgā organizācijā ar nosaukumu Ebigeilas, kam bija kaut kāds sakars ar slimnīcu apmeklēšanu. Ebigeilas bija ņiprs pulciņš: meitenes no labām ģimenēm tur vingrinājās kļūt par nākamajām Vinifredām. Apsējušās pienotavas meitu priekšautus ar tulpju aplikācijām, viņas devās ceļā uz slimnīcu palātām, kur viņām bija jātērzē ar pacien­tiem, varbūt jāpalasa viņiem priekšā un jāuzlabo oma — nebija gan norādīts, kā tieši.

Izrādījās, ka Lorai tas padodas lieliski. Pats par sevi saprotams, ka pārējās ebigeilas viņai nepatika, toties viņai iepatikās priekšauts. Kā jau paredzams, viņa tiecās uz nabagu nodaļām, no kurām pārējās ebigeilas centās izvairīties, jo tur smakoja un vispār bija briesmīgi. Šīs nodaļas bija pilnas ar kusliem večiem: ar vecām, plānprātīgām sievām, ar trūkumā un nelaimē nonākušiem veterā­niem, ar vīriešiem, kuriem vairs nebija deguna, jo sifiliss pārgājis trešajā stadijā, un tamlīdzīgi. Tajās slimnīcas vietās trūka slimokopēju, un drīz Lora ķērās pie tādiem uzdevumiem, kuri, stingri ņemot, nebija viņas darīšana. Šķita, viņu neatbaida nedz "piles" un vēmekļi, nedz lādēšanās, trakošana un vispārējā nepiedienīgā uzvešanās. Ne jau šādu situāciju bija iecerējusi Vinifreda, tomēr drīz mēs bijām iestrēguši tieši šādā.

Slimokopējas uzskatīja Loru par eņģeli (vismaz dažas; citas vien­kārši domāja, ka viņa maisās pa kājām). Vinifreda, kura centās paturēt visu acīs un kurai bija savi spiegi, zināja stāstīt, ka Lora īpaši labi tiekot galā ar bezcerīgajiem gadījumiem. Liekas, viņa neapjēdz, ka tie ļautiņi mirst, Vinifreda teica. Viņu stāvokli Lora uztvēra kā parastu, pat normālu, un tas — pēc Vinifredas domām — viņiem šķita savā ziņā mierinoši, atšķirībā no cilvēkiem, kuri vēl ir pie pilna prāta. Vinifredas acīs šīs Loras spējas vai talants bija vēl viens pierādījums tam, ka Lora ir savādniece pēc dabas.

"Viņai laikam ir dzelzs nervi," Vinifreda teica. "Es to nevarētu nekādā gadījumā. Es nespētu to panest. Iedomājieties to netīrību!"

Tikmēr tika kalti plāni Loras ievešanai sabiedrībā. Pašai Lorai par šiem plāniem vēl nekas nebija sacīts: es biju likusi Vinifredai noprast, ka reakcija no Loras puses nebūs pozitīva. Vinifreda noteica, ka tādā gadījumā viss ir jānoorganizē un tad jāpasniedz kā fait accompli', vai, vēl labāk, bez Loras debijas varētu iztikt vispār, ja jau iepriekš būtu sasniegts tās galvenais mērķis, un gal­venais mērķis bija — izdevīgas laulības.

Mēs ēdām pusdienas Arkādijas dārzā; Vinifreda bija uzaicinājusi mani ieturēt maltīti divatā, lai izgudrotu kara viltību Lorai, kā viņa izteicās.

"Kara viltību?" es sacīju.