Aklais slepkava

"Tu zini, ko es domāju," Vinifreda attrauca. "Neko briesmīgu." Labākais, uz ko Loras gadījumā varētu cerēt, ņemot vērā visus apstākļus, — teica Vinifreda, — būtu tas, ka jauks, bagāts vīrietis samierinātos ar likteni, bildinātu Loru un vestu viņu pie altāra. Vēl labāk — kāds jauks, bagāts un dumjš vīrietis, kurš pat nepa­manītu, ka ir jāsamierinās ar likteni, līdz būtu jau par vēlu.

"Par kādu likteni tu runā?" es jautāju. Klusībā es prātoju, vai pēc šāda plāna ir rīkojusies arī Vinifreda pati, medīdama izvairīgo misteru Praieru. Vai savu liktenīgo dabu viņa bija slēpusi līdz medusmēnesim un tad atklājusi to viņam pārāk pēkšņi? Vai tāpēc viņš bija redzams vienīgi fotogrāfijās?

"Tev jāatzīst," Vinifreda sacīja, "ka Lora ir vairāk nekā mazliet dīvaina." Viņa apklusa, lai man pā\ plecu kādam uzsmaidītu un sveicienā paņirbinātu pirkstus. Noškindēja viņas sudraba rokas­sprādzes; viņa valkāja pārāk daudzas.

"Kā tu to domā?" es maigi vaicāju. Krāt Vinifredas paskaidro­jumus par to, ko īsti viņa domājusi, — tas man bija kļuvis par nosodāmu vaļasprieku.

Vinifreda savilka lūpas urskulī. Lūpu pomāde bija oranža, lūpas viņai sāka červelēties. Tagad mēs teiktu, ka viņa par daudz sauļojās, bet tolaik cilvēki vēl nebija atklājuši šo sakarību, un Vini­fredai patika iedegt bronzas tonī; viņai patika metāliskā patina. "Lora neatbilst kura katra vīrieša gaumei. Viņa mēdz rīkoties ārkārtīgi savādi. Viņai trūkst — viņai trūkst piesardzības."

Vinifredai kājās bija zaļās krokodilādas kurpes, taču tās man vairs nešķita elegantas; tagad tās man šķita bezgaumīgas. Daudz kas tāds, kas Vinifredā man agrāk bija licies noslēpumains un valdzinošs, tagad likās acīm redzams, tikai tāpēc, ka es zināju pārāk daudz. Viņas spozme bija ieplaisājusi emalja, viņas mirdzums bija tikai laķējums. Es biju ieskatījusies aiz priekškara, es biju redzējusi auklas un grieztuves, stieples un korsetes. Man bija izveidojusies pašai sava gaume.

"Piemēram?" es jautāju. "Kāda ir tā savādā rīcība?"

"Vakar viņa man pateica, ka laulība neesot svarīga, svarīga esot tikai mīlestība. Viņa teica, ka Jēzus viņai piekrītot," Vinifreda sacīja.

"Nu, tāda ir viņas nostāja," es atbildēju. "Viņa neklīrējas. Taču, saproti, viņa ar to nedomā seksu. Viņa nedomā erosu."

Ja gadījās kaut kas tāds, ko Vinifreda nesaprata, tad viņa vai nu smējās, vai nelikās to dzirdam. So viņa nelikās dzirdam. "Viņas visas domā seksu, vai nu pašas to apzinās vai ne," viņa attrauca. "Ja tādai meitenei kā Lora ir šāda nostāja, tad tas draud ar lielām nepatikšanām."

"Gan viņai ar laiku pāries," es sacīju, lai gan patiesībā tam neticēju.

"Ne sevišķi drīz. Ar meitenēm, kuras dzīvo kā pa mākoņiem, ir vissliktāk — vīrieši izmanto izdevību. Lai tik parādās kāds pieglaimīgs, mazs Romeo. Tas vienā rāvienā sagandētu viņai dzīvi."

"Tad ko tu iesaki?" es jautāju, bez kādas izteiksmes raudzī­damās viņā. Šo neizteiksmīgo skatienu es parasti liku lieta, lai apslēptu aizkaitinājumu vai pat dusmas, taču Vinifredu tas tikai iedrošināja.

"Kā jau teicu — viņu vajag apprecināt ar kādu jauku vīrieti, kurš neko nenojaustu. Ar savām mīlestības būšanām viņa varēs noņemties vēlāk, ja gribēs. Ja vien viņa to darīs pa kluso, tad neviens viņai nepiekasīsies."

Es bikstīju vistas gaļas pīrāga paliekas savā šķīvī. Pēdējā laikā Vinifreda bija sākusi lietot krietni daudz žargona vārdu. Manu­prāt, viņai šķita, ka tas ir mūsdienīgi: viņa bija sasniegusi to vecumu, kurā acīmredzot rodas bažas par to, vai esi pietiekami mūsdienīga.

Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nepazīst Loru. Man bija grūti iedomāties, ka Lora kaut ko tamlīdzīgu varētu darīt pa kluso. Drīzāk jau taisni uz ietves, gaišā dienas laikā. Viņa vēlētos mūs izaicināt, iemest to mums acīs. Slepus aizbēgt vai izdarīt ko tam­līdzīgu, tikpat melodramatisku. Parādīt mums, pārējiem, kādi mēs esam liekuļi.

"Kad Lorai apritēs divdesmit viens gads, viņai būs nauda," es ieminējos.

"Ar to nepietiks," Vinifreda attrauca.

"Varbūt Lorai pietiks. Varbūt viņa vienkārši grib dzīvot pati savu dzīvi," es sacīju.

"Pati savu dzīvi!" Vinifreda izmeta. "Iedomājies tikai, par ko viņa to pārvērstu!"

Nebija jēgas censties Vinifredu ietekmēt. Viņa bija kā atvēzēts gaļas cirvis. "Vai tev ir kādi kandidāti?" es jautāju.

"Nekā noteikta, bet es pie tā strādāju," Vinifreda moži atbildēja. "Ir daži, kuriem nebūtu iebildumu tikt pie Ričarda sakariem."

"Nepūlies pārlieku," es nomurmināju.

"O, bet ja es nepūlēšos," Vinifreda teica, "kas tad būs?"

"Cik dzirdu, tu esi glaudījusi Vinifredu pret spalvu," es sacīju Lorai. "Pamatīgi satraukusi viņu. Ķircinājusies par Brīvo Mīlu."

"Es nekad neesmu runājusi par Brīvo Mīlu," Lora atbildēja. "Es tikai teicu, ka laulība ir novecojis institūts. Es teicu, ka tai nav nekāda sakara ar mīlestību, tas arī viss. Mīlestība ir došana, laulība ir pirkšana un pārdošana. Mīlestību nevar ierakstīt līgumā. Un vēl es teicu, ka debesīs laulības nav."

"Te nav debesis," es piezīmēju. "Gadījumā, ja tu vēl neesi to pamanījusi. Lai nu kā, tu esi likusi viņai pamatīgi trūkties."