Aklais slepkava

Gar večiņas ceļgaliem viņš izspraucas ejā, nostājas starp va­goniem, uzpīpē, izsviež nosmēķi, izčurājas tukšumā. Viņš jūt, kā pats aiziet šo ceļu — prom nekurienē. Te viņš varētu izkrist laukā, un viņu nekad neatrastu. f

Purvājs, neskaidri saredzams apvārsnis. Viņš atgriežas savā vietā. Gaiss vilcienā ir vēss un drēgns vai pārkurināts un piedvindzis; viņš vai nu svīst vai drebinās, varbūt reizē svīst un drebinās: viņš deg un salst kā iemīlējies. Sēdekļa atzveltnes asais polsterējums ir apsmulis un neērts, un berž viņam vaigu. Pēdīgi viņš iemieg, mute pavērta, galva nolīkusi sānis pret netīro rūti. Ausīs tikšķ adāmadatas, un tām cauri rīb riteņi pa dzelzs sliedēm, gluži kā nerimtīga metronoma takts.

Tagad viņa iztēlojas viņu sapņojam. Viņa iztēlojas, kā viņš redz sapnī viņu, tāpat kā pati sapņo par viņu. Pa mitra šīfera krāsas debesīm abi lido viens otram pretim ar tumšiem, neredzamiem spārniem, meklē, meklē, griežas atpakaļ, cerības un ilgu dzīti, baiļu apstulbināti. Savos sapņos viņi saskaras, savijas, tas vairāk līdzinās sadursmei, un tās ir lidojuma beigas. Viņi krīt zemē, auklās sa­pinušies izpletņlēcēji, izgāzušies un ar pelniem notriepušies eņģeļi, mīla pland viņiem nopakaļ kā saplēsts zīds. Augšup viņus sagaidīt traucas ienaidnieka artilērijas uguns.

Paiet diena, nakts, diena. Kādā pieturā viņš izkāpj, nopērk ābolu, kokakolu, puspaciņu cigarešu, avīzi. Būtu vajadzējis paņemt līdzi blašķi vai pat veselu pudeli — aizmiršanās labad, kas tajā glabājas. Pa lietus aizmiglotajiem logiem viņš skatās uz garajiem, līdzenajiem laukiem, kuri ritinās vaļā kā rugājaini paklāji, uz koku skupsnām; acis no miegainības šķielē. Vakarā kvēlo gauss saulriets, kas, viņam tuvojoties, atkāpjas uz rietumiem, savīzdams no sārta par violetu. Pienāk nakts ar savām lēkmēm, ar rāvieniem un apstāšanos, ar vilciena dzelzs iekliedzieniem. Aiz viņa acīm plešas sarkanums, sarkana blāzma no sīkiem, slepus sakrātiem uguns­grēkiem, no eksplozijām gaisā.

Viņš pamostas, kad debesis kļūst gaišākas; vienā pusē viņš saredz ūdeni, lēzenu, bez krastiem un sudrabainu, beidzot kāds iekšzemes ezers. Otrā sliežu pusē ir mazas, dūšu zaudējušas mājiņas, pagalmos uz auklām karājas veļa. Tad aprepējis ķieģeļu skurstenis, fabrika ar tukšām acīm un slaidu dūmeni; tad vēl viena fabrika, tās daudzie logi atspulgo bezgala bālu zilgmi.

Viņa iztēlojas, kā viņš izkāpj agrā rītā, iet caur staciju, pa garo, velvēto halli, kur rindojas kolonnas, pa marmora grīdu. Tur lidinās atbalsis, neskaidra skaļruņu valoda, tās vēstis neizprotamas. Gaiss ož pēc dūmiem — pēc cigarešu, vilcienu, pašas pilsētas dūmiem, kas vairāk atgādina putekļus. Arī viņa soļo caur šiem putekļiem vai dūmiem; viņa ir gatava izplest rokas, ļaut, lai viņš paceļ viņu gaisā. Prieks sagrābj viņu aiz rīkles, neatšķirams no panikas. Viņa neredz viņu. Ausmas saule iespīd pa augstajiem, velvētajiem logiem, dūmainais gaiss uzliesmo, grīda vizuļo. Nu viņš ir labi saskatāms, tālajā galā, katra detaļa skaidra — acs, mute, roka, — tomēr viss trīsuļo kā atspulgs ņirbošā dīķī.

Tomēr viņas prāts nespēj viņu noturēt, viņa nespēj apturēt atmiņu ainu, kurā būtu redzams, kāds viņš izskatās. It kā vējš būtu pārlaidies pār ūdeni un. viņš būtu izkaisīts lauzītās krāsās, sīkos vilnīšos; tad viņš atgūst savu veidolu citur, aiz nākamās kolonnas, iemiesodamies pazīstamajā augumā. Ap viņu plešas mirdzums.

Šis mirdzums ir viņa prombūtne, taču viņai tā šķiet kā gaisma. Tā ir vienkāršā, dienišķā gaisma, kura apspīd visu, kas viņai apkārt. Katru rītu un nakti, katru cimdu un kurpi, katru krēslu un šķīvi.

XI

 ..

Kabīne

Sākot no šejienes, viss top drūmāks. Bet to jūs jau paredzējāt. Jūs to paredzējāt, jo zināt, kas notika ar Loru.

Pati Lora to, protams, nezināja. Viņai ne prātā nenāca tēlot nolemto, romantisko varoni. Par tādu viņa kļuva tikai vēlāk, sava iznākuma ietvarā un tādējādi savu apbrīnotāju apziņā. Ikdienas dzīvē viņa bieži bija kaitinoša, tāpat kā jebkurš. Vai garlaicīga. Vai priecīga, arī tāda viņa spēja būt: ja bija attiecīgi apstākļi, kuru noslēpums bija zināms vienīgi viņai pašai, viņa varēja nonākt sava veida sajūsmā. Tieši viņas prieka mirkļi manās atmiņās tagad smeldz visskaudrāk.

Un tā nu šajās atmiņās Lora noņemas ar saviem ikdienišķa­jiem plāniem, vērotāja acij nebūt ne dīvainiem — gaišmataina meitene kāpj pakalnā, iegrimusi pati savās domās. Ir daudz tādu piemīlīgu, domīgu meiteņu, tādas mudž uz katra soļa, ik minūti piedzimst vēl kāda. Lielākoties ar šīm meitenēm nenotiek nekas neparasts. Šis un tas, un vēl kaut kas, un tad viņas kļūst vecākas. Bet Lora ir izraudzīta — tevis, manis izraudzīta. Gleznā viņa plūktu lauku puķes, lai gan reālajā dzīvē reti darīja ko tamlīdzīgu. Dievs ar zemes seju ir notupies viņai aiz muguras, meža paēnā. Šo dievu redzam tikai mēs. Tikai mēs zinām, ka viņš uzbruks.