Aklais slepkava

Lai cik nepatīkami tas būtu, man jālūdz Jūs un Jūsu dzīves­biedri pagaidām atturēties no apmeklējumiem un pat no vēstuļu sūtīšanas mis Čeisai, jo kontakts ar jebkuru no Jums visādā ziņā atstās postošu ietekmi uz terapiju. Kā Jums jau zināms, mis Čeisas uzmācīgāko fantāziju centrā esat tieši Jūs pats.

Šajā trešdienā es būšu Toronto un ceru tikties ar Jums privātā sarunā — Jūsu birojā, jo Jūsu dzīvesbiedri, kura nesen kļuvusi par māti, būtu lieki satraukt ar šādiem nepatīkamiem jautājumiem. Mūsu tikšanās laikā es lūgšu Jūs kā pacientes radinieku parakstīt dokumentus, kas apliecina, ka piekrītat mūsu ieteiktajām ārstēšanas metodēm.

Atļaušos pievienot šai vēstulei pēdējā mēneša rēķinu tūlītējai apmaksai.

Ar patiesu cieņu,

Dr. Džeralds P. Viterspūns, direktors

/

Aklais slepkava: Tornis

Viņa jūtas smaga un netīra, kā maiss ar nemazgātu veļu. Tomēr reizē arī plakana un bez satura. Balts papīrs, uz kura — tik tikko salasāms — palicis bezkrāsains paraksta nospiedums, un tas nav viņas paraksts. Detektīvs spētu to pamanīt, taču viņa pati nespēj saņemties. Nespēj saņemties un paskatīties. Viņa nav atmetusi cerību, ir tikai salocījusi to un nolikusi maliņā: tā nav paredzēta ikdienas valkāšanai. Tikmēr jākopj ķermenis. Nav jēgas neēst. Labāk saglabāt veselo saprātu, un barība tam palīdz. Arī sīki prieciņi: puķes, pie kurām veldzēt acis, piemēram, pirmās tulpes. Nav no­zīmes uzvesties kā ārprātīgai. Basām kājām skriet pa ielu, ldiedzot: Ugunsgrēks! Fakts, ka nekāda ugunsgrēka nav, noteikti tiks pamanīts.

Labākais veids, kā glabāt noslēpumu, ir izlikties, ka no­slēpuma nemaz nav. Tas ir tik laipni, viņa saka telefona klausulei. Bet man tik loti žēl. Tad es nevarēšu. Esmu aizņemta.

Dažās dienās — īpaši skaidrās, siltās dienās — viņa jūtas kā aprakta dzīva. Debesis ir zils akmens kupols, saule — apaļš cau­rums tajā, pa to zobgalīgi iespīd īstās dienas gaisma. Pārējie, kas aprakti kopā ar viņu, nezina, kas ir noticis: zina vienīgi viņa. Ja viņa izteiktu šo zināšanu skaļi, tad tiktu ieslodzīta uz mūžīgiem laikiem. Vienīgā iespēja ir turpināt dzīvot tā, it kā viss ritētu normāli, reizē paturot acīs vienmuļi zilās debesis, gaidot lielo plaisu, kurai tur beigu beigās jāparādās. Un tad no šīs plaisas pa virvju kāpnēm varbūt nokāps viņš. Viņa uzsteigsies augšā uz jumta un lēks uz kāpnēm. Tās tiks vilktas augšup, viņi cieši turēsies pie kāpnēm un viens pie otra, celdamies pār tornīšiem, torņiem un smailēm, ārā pa plaisu viltotajās debesīs, atstājot pārējos lejā, mauriņā, blenžam ar pavērtām mutēm.

Tik visvareni un bērnišķīgi plāni.

Zem zilā akmens kupola līst, spīd, pūš, skaidrojas. Apbrīno­jami, ja iedomājas, kā tik dabiski sarīkoti visi šie meteoroloģiskie efekti.

Kaut kur tuvumā ir zīdainis. Tā raudas sasniedz viņu sarau­stītas, kā vēja nestas. Atveras un aizveras durvis, zīdaiņa sīciņo, milzīgo dusmu skaņa aug un dilst. Apbrīnojami, kā viņi spēj aurot. Lāgiem bērna sēcošā elpa ir pavisam tuvu, skaņa asa un maiga, kā plīstošs zīds.

Viņa gul savā gultā, palagi virs vai zem viņas atkarībā no diennakts laika. Viņa dod priekšroku baltam spilvenam, baltam kā slimokopēja un viegli iecietinātam. Vairāki spilveni, kuros atbalstīties, tase tējas, lai noenkurotos un neieslīdētu snaudā. Viņa tur to rokās, un, ja tā nokritīs uz grīdas, viņa pamodīsies. Tā viņa nebūt nedara visu laiku, viņa ne tuvu nav slinka.

Lāgiem uzmācas sapņainība.

Viņa iztēlojas, kā viņš iztēlojas viņu. Tas ir viņas glābiņš.

Domās viņa staigā pa pilsētu, atkārto ceļu pa tās labirintiem, pa tās piekvēpušajiem mudžekļiem: atkārto katru slepenu satikšanos, katru divatni, katras durvis un kāpnes, un gultu. Ko teicis viņš, ko teikusi viņa, ko viņi darījuši, ko viņi darījuši pēc tam. Pat tās reizes, kad viņi strīdējušies, klieguši viens uz otru, izšķīrušies, mocījušies, atkal sagājuši kopā. Kā viņiem bija paticis sagraizīties vienam pret otru, sagaršot pašiem savas asinis. Būdami kopā, mēs grāvām viens otru, viņa domā. Bet kā gan citādi mēs tagad varam dzīvot, ja ne gruvešu vidū?

Dažreiz viņai gribas pielaist viņam uguni, tikt no viņa vaļā; pielikt punktu šīm bezgalīgajām, bezjēdzīgajām ilgām. Ja nekam citam, tad vismaz dienas laikam un viņas pašas ķermeņa entro­pijai vajadzētu par to parūpēties — nodeldēt viņu līdz pēdējam, novārdzināt, izdzēst to vietu viņas smadzenēs. Taču ne ar kādu eksorcismu nav pieticis, bet viņa jau arī nav īpaši centusies. Ne jau eksorcismu viņa grib. Viņa grib to šausmu pilno svēt­laimi — kā nejauši izkrītot no aeroplāna. Viņa grib viņa iz­badējušos skatienu.

Kad viņi satikās pēdējo reizi, kad bija aizgājuši uz viņa istabu — tā bija kā slīkšana: viss satumsis un dārdošs, bet reizē ļoti sudrabains un lēns, un dzidrs.

Lūk, ko nozīmē būt verdzībā.

Varbūt viņš vienmēr nēsā līdzi viņas tēlu, gluži kā medaljonā; vai ne tieši tēlu, drīzāk kaut ko līdzīgu diagrammai. Karti, pēc kādas vadās, meklējot apslēptus dārgumus. Kas viņam būs ne­pieciešams, lai tiktu atpakaļ.