Aklais slepkava

Braukdama atpakaļ ar taksometru, viņa visu ceļu spiež žur­nālu sev pie krūtīm, slepus uznes to augšā pa kāpnēm, ieslēdzas ar to vannas istabā. Viņa zina, ka rokas drebēs, pāršķirot lapas. Tas ir tāds stāsts, kādu klaidoņi lasa preču vagonos vai skolas vecuma puikas — kabatas lukturīša gaismā. Fabrikas sargi pus­naktī, lai paliktu nomodā; tirdzniecības aģenti ceļotāju viesnīcās pēc neauglīgas dienas; kaklasaite noņemta, krekls atpogāts, kājas saceltas, viskijs zobu skalojamā glāzē. Policisti garlaicīgā vakarā. Neviens no viņiem nepamanīs vēsti, kura noteikti būs paslēpta kaut kur starp drukātajām rindiņām. Tā būs vēsts, kas domāta vienīgi viņai.

Papīrs ir tik mīksts, ka gandrīz izjūk viņai rokās.

Šeit, aizslēgtajā vannas istabā, nolikta viņai uz ceļgaliem, nodrukāta melniem burtiem, ir Sekel-Norna, tūkstoš krāšņumu pilsēta — tās dievi, tās ieražas, tās brīnumainā paklāju aušana, tās paverdzinātie un izmantotie bērni, jaunavas, kuras tiks upurētas. Tās septiņas jūras, tās pieci mēneši, tās trīs saules; rietumu kalni un to drūmie kapakmeņi, kur gaudo vilki un uzglūn daiļas, nemirušas sievietes. Pils sazvērestība izstiepj savus taustekļus, ķēniņš nesteidzas un cenšas uzminēt, kādi spēlei pret viņu izvērsti; Augstā Priesteriene bāž kabatā savus kukuļus.

Un nu ir nakts pirms upurēšanas; izraudzītā gaida savā lik­tenīgajā gultā. Bet kur ir aklais slepkava? Kas noticis ar viņu un ar viņa mīlestību pret nevainīgo meiteni? To daļu viņš laikam pataupījis vēlākam, viņa nospriež.

Tad, drīzāk, nekā viņa gaidījusi, uzbrūk nežēlīgie barbari, sava apsēstā vadoņa skubināti. Bet, līdzko viņi ir tikuši iekšā pa pil­sētas vārtiem, viņus gaida pārsteigums: austrumu līdzenumā nolaižas trīs kosmosa kuģi. Pēc formas tie atgādina ceptu olu vai uz pusēm pārgrieztu Saturnu, un tie nāk no-Ksenora. No tiem izbirst ķirzak­cilvēki ar ņirbošiem, pelēkiem muskuļiem, metāla peldbiksēs, ar neredzētiem ieročiem. Viņiem ir lāzerpistoles, elektriski laso, vien­vietīgi lidaparāti. Visvisādi pārmoderni verķi.

Pēkšņais iebrukums maina zikroniešu nodomus. Barbari un pil­sētnieki, amatpersonas un dumpinieki, saimnieki un vergi — visi aizmirst atšķirības un sāk kopīgu cīņu. Šķiru robežas izzūd — snilfardi atmet senos titulus kopā ar savām maskām un, atrotījuši piedurknes, stājas uz barikādēm plecu pie pleca ar ignirodiem. Visi uzrunā cits citu ar vārdu tristoks, kas nozīmē (aptuveni) — tas, ar kuru esmu mijis asinis, tātad biedrs vai brālis. Sievietes tiek aizvestas uz Templi un ieslēgtas tajā pašu drošības labad, tāpat arī bērni. Vadību uzņemas ķēniņš. Barbaru karaspēks pil­sētā tiek sagaidīts ar prieku, jo viņi ir prasmīgi cīnītāji. Ķēniņš sarokojas ar Līksmes Kalpu, un viņi nolemj dalīties varā. Dūre ir stiprāka nekā visi tās pirksti kopā, saka ķēniņš, citēdams senu sakāmvārdu. Pēc īsa brīža aizveras visi astoņi smagie pilsētas vārti.

Ķirzakcilvēki sākumā gūst panākumus nomaļajos laukos, jo viņiem palīdz pārsteiguma efekts. Viņi saņem gūstā dažas pie­vilcīgas sievietes, kuras tiek ieslodzītas sprostos; caur restēm uz viņām kāri glūn duči ķirzaku karotāju. Taču tad ksenoriešu ar­mija cieš neveiksmi: lāzerieroči, uz kuriem viņi paļāvušies, uz Zikrona nedarbojas diez cik labi, jo šeit ir citādi gravitācijas spēki; elektriskos laso var izmantot tikai nelielā attālumā, un SekelNornas iedzīvotāji tagad atrodas aiz ļoti bieza mūra. Ķirzakcilvēkiem nepietiek vienvietīgo lidaparātu, lai pārvestu triecienspēkus, kas varētu ieņemt pilsētu. īsts uguns lietus no pilsētas mūriem sagaida katru ķirzakcilvēku, kas pieiet gana tuvu: zikronieši ir atklājuši, ka ksenoriešu metāla bikses augstā temperatūrā uzliesmo, un apmētā viņus ar degošas darvas pikām.

Ķirzaku vadonis aiz niknuma histēriski kliedz, un pieci ķirzaku zinātnieki tiek sodīti ar nāvi: uz Ksenora acīmredzot nevalda demokrātija. Tie, kas palikuši dzīvi, ķeras pie darba, lai atrisinātu tehniskās problēmas. Viņi apgalvo — ja būšot pietiekami daudz laika un nepieciešamie piederumi, tad viņi izdomāšot, kā sagraut Sekel-Nornas mūrus. Viņi prot arī radīt gāzi, kura laupītu zikroniešiem apziņu. Tad viņi varētu plosīties tik nešpetni, cik vien sirds kāro.

Tās ir pirmās daļas beigas. Bet kas noticis ar mīlas stāstu? Kur ir aklais slepkava un mēmā meitene? Meitene šajās jukās ir pilnīgi piemirsta — pēdējoreiz viņa redzēta slēpjamies zem sarkanās brokāta gultas —, un aklais vīrietis nav parādījies vispār. Viņa šķir lapas atpakaļ: varbūt ir kaut ko palaidusi garām. Bet nē, abi ir vienkārši izgaisuši.

Varbūt viss beigsies labi, aizraujošā turpinājumā. Varbūt viņš dos ziņu.