Aklais slepkava

Ričards daudz runāja pa telefonu, tās bija tālsarunas; lāgiem viņš uz visu dienu aizbrauca uz Toronto. Pārējā laikā viņš kavējās pie Nāriņas, pārraudzīdams remontdarbus. Viņš teica, ka viņa mērķis esot dabūt to laivu uz ūdens, pirms mums jābrauc prom.

Katru rītu Ričardam piegādāja avīzes. "Pilsoņu karš Spānijā," viņš kādu dienu paziņoja pie pusdienu galda. "Nu, tas jau sen bija gaidāms."

"Tas ir nepatīkami," teica Vinifreda.

"Mums ne," Ričards sacīja. "Kamēr vien turēsimies malā. Lai sarkanie un nacisti apkauj viens otru — tik un tā viņi drīz klups viens otram virsū."

Lora nebija atnākusi pusdienās. Viņa sēdēja uz stekiem, viena pati, paņēmusi līdzi tikai tasi kafijas. Tur viņa kavējās bieži: tas darīja mani nervozu. Viņa mēdza gulēt uz steķiem, vienu roku iegremdējusi ūdenī, raudzīdamās upē tā, it kā netīšām būtu tur kaut ko iemetusi un ar skatienu meklētu to upes dibenā. Taču ūdens bija pārāk tumšs. Neko daudz nevarēja saredzēt. Tikai kādu sudrabainu grunduļu bariņu, kas zibēja šurpu turpu kā kabatzagļa pirksti.

"Un tomēr," teica Vinifreda, "būtu labāk, ja viņi nekarotu. Tas ir ļoti nepatīkami."

"Kārtīgs karš mums noderētu," Ričards sacīja. "Varbūt tas iedvesīs visam jaunu dzīvību — pieliks punktu Depresijai. Zinu pāris vīru, kuri ar to rēķinās. Dažs labs taisās nopelnīt lielu naudu." Man nekad nekas netika izpausts par Ričarda finansiālo stāvokli, tomēr pēdējā laikā — balstoties uz dažādiem mājieniem un netiešiem norādījumiem — es biju nonākusi pie secinājuma, ka viņam nav tik daudz naudas, kā man kādreiz šķitis. Vai arī — vairs nav. Aviljonas remonts tika apturēts — atlikts —, jo Ričards nebija ar mieru tērēt vairāk naudas. Tā teica Rīnija.

"Kāpēc viņi nopelnīs naudu?" es jautāju. Atbildi es zināju pilnīgi skaidri, tomēr biju ieradinājusies uzdot naivus jautājumus tikai tāpēc, lai redzētu, ko Ričards un Vinifreda sacīs. Staipīgā morāles mēraukla, ar kuru viņi mēroja gandrīz katru dzīves jomu, vēl arvien saistīja manu uzmanību.

"Tāpēc, ka tā tas ir," Vinifreda īsi attrauca. "Starp citu, po­licija ir arestējusi kādu jūsu paziņu."

"Kuru tad?" es pārāk steidzīgi noprasīju.

"To Kallistu. Jūsu tēva bijušo sirdspuķīti. To, kura uzskata sevi par mākslinieci."

Mani aizskāra viņas tonis, bet es nezināju, kā cirst pretī. "Kad bijām mazas, viņa pret mums izturējās ārkārtīgi jauki," es teicu.

"Skaidrs, ka jauki, kā tad citādi viņa varēja izturēties?"

"Viņa man patika," es sacīju.

"Par to nav šaubu. Pirms pāris mēnešiem viņa mani no­grāba — mēģināja pierunāt, lai nopērku kaut kādu šausmīgu gleznu vai fresku, vai ko nu vien — tur bija attēlota grupa neglītu sieviešu kombinezonos. To nu retais alktu pakarināt savā ēdamistabā."

"Kāpēc viņa tika arestēta?" -

"Sarkanās brigādes, kaut kāds reids sociālistu ballītē. Viņa zva­nīja uz šejieni — galīgi zaudējusi galvu. Gribēja runāt ar tevi. Ne­sapratu, kādēļ tur vajadzētu iejaukt tevi, tāpēc Ričards aizbrauca visu to gabalu līdz pilsētai un iemaksāja par viņu drošības naudu."

"Kāpēc viņš to darīja?" es jautāju. "Kalliju viņš tikpat kā nepazīst."

"Ak, vienkārši aiz labas sirds," Vinifreda ar saldu smaidu atbildēja. "Lai gan viņš vienmēr ir teicis, ka šie ļaudis cietumā ceļ lielāku traci nekā brīvībā, vai ne, Ričard? Viņi piebļauj pilnas avīzes. Taisnīgums tā un taisnīgums šitā. Varbūt viņš izdarīja pakalpojumu premjerministram."

"Vai kafija vēl ir?" Ričards noprasīja.

Tas nozīmēja, ka Vinifredai jāpieliek šim tematam punkts, tomēr viņa turpināja. "Vai varbūt viņš nosprieda, ka ir to parādā tavai ģimenei. Iespējams, jūs uzskatāt to sievieti par ģimenes mantojumu, par tādu kā vecu podu, kas pāriet no rokas rokā."

"Es laikam iešu uz stekiem pie Loras," es sacīju. "Tik skaista diena."

Šīs sarunas laikā Ričards bija lasījis avīzi, taču tagad strauji pacēla acis. "Nē," viņš noteica, "paliec tepat. Tu viņu pārāk sa­musini. Liec viņu mierā, un viņa tiks tam pāri."

"Kam pāri?" es vaicāju.

"Tam, kas viņu kremt," Ričards attrauca. Viņš pagrieza galvu, lai pa logu paskatītos uz Loru, un es pirmo reizi pamanīju, ka pakausī viņam ir papliks plankums, caur brūnajiem matiem vīdēja sārtas ādas aplītis. Drīz viņam būs tonzūra.

"Nākamvasar mēs brauksim uz Maskoku," teica Vinifreda. "Es nevarētu sacīt, ka šis mazais brīvdienu eksperiments būtu vareni izdevies."

Kad mūsu laiks Aviljonā gāja uz beigām, es nolēmu apmeklēt bēniņus. Nogaidīju, līdz Ričards bija aizņemts ar telefona sarunām un Vinifreda gulēja atpūtas krēslā mūsu mazajā smilšu strēlē, uz acīm uzklājusi mitru dvielīti. Tad es atvēru durvis, kas veda uz bēniņu kāpnēm, aizvēru tās aiz sevis un kāpu augšā, cik klusu vien spēdama.

Tur jau bija Lora, sēdēja uz vienas no ciedrkoka lādēm. Viņa bija atvērusi logu, tīrā svētība: citādi bēniņos varētu nosmakt. Tur oda pēc vecām drēbēm un peļu mēsliem.

Viņa pagrieza galvu, gausi. Es nebiju viņu iztrūcinājusi. "Svei­ka," viņa ierunājās. "Te dzīvo sikspārņi."

"Nav nekāds brīnums," es teicu. Lorai blakus bija nolikta liela papīra turza. "Kas tev tur ir?"