Aklais slepkava

Šorīt es aizgulējos, pārguruši pēc tumšu klejojumu nakts. Kājas man bija tā pietūkušas, it kā es būtu mērojusi garu ceļu pa cietu zemi; pēdas likās porainas un miklas. Mani pamodināja Maira, klaudzinādama pie durvīm. "Mosties nu!" viņa vīteroja pa vēstuļu spraugu. Aiz tīras perversitātes es neatsaucos. Varbūt viņa nodomās, ka esmu nomirusi — izlaidusi garu miegā! Šaubu nav, viņa jau lauzīja galvu, kurā no manām puķainajām kleitām mani ieģērbs, un plānoja ēdamos bēru maltītei. To nesauks par vāki, kur nu tik barbariski. Vāķis tiek rīkots, lai lūkotu nelaiki pamodināt, jo labāk vajag pārliecināties, vai mirušie tiešām ir miruši, pirms viņus apber ar zemēm.

To iedomājusies, es pasmaidīju. Tad atcerējos, ka Mairai ir atslēga. Gribēju pārvilkt palagu pār seju, lai dāvātu viņai vismaz vienu tīkamu šaušalu minūti, tomēr nolēmu, ka labāk nevajag. Pieslējos sēdus, izkāpu no gultas un uzģērbu rītasvārkus.

"Nesatraucies tik dikti," es saucu lejup pa kāpnēm.

Bet Maira jau bija iekšā, un viņai līdzi bija sieviete: tā apko­pēja. Eņģīgs portugāliska izskata radījums: šito vis nevarēs atgaiņāt. Viņa nekavējoties ķērās pie darba ar Mairas putekļsūcēju — viņas bija padomājušas par visu —, bet es staigāju viņai nopakaļ kā bada dzeguze, kūkodama: Neaiztieciet to! Atstājiet, kur bija! To es varu pati! Tagad es vairs neko nevarēšu atrast! Vismaz virtuvē es iespruku viņām pa priekšu un paguvu nobēdzināt apskribelēto lapu kaudzīti cepeškrāsnī. Diez vai pašā pirmajā tīrīšanas dienā viņas tur līdīs. Un tā nemaz nav pārāk piesekšķējusi, es nekad neko necepu.

"Tā," Maira noteica, kad sieviete bija tikusi galā. "Viss tīrs un spodrs. Vai nu tu nejūties labāk?"

Viņa bija atnesusi man jaunu ķiņkēziņu no Piparkūku na­miņa — smaragdzaļu krokusu podu, tikai drusciņ iedauzītu, izveidotu kā bikli smaidošas meitenes galva. Krokusiem paredzēts izlīst laukā pa caurumiem galvas virspusē un izplaukt ziedu vai­nadziņā — ja precīzi citējam Mairas vārdus. Tas man tikai jāaplaista, saka Maira, un drīz būs tik skaisti, ka ne noskatīties.

Nav izdibināmi Dieva darbi, kuros viņš dara brīnumus, kā mēdza teikt Rīnija. Vai varētu būt, ka Maira ir man lemtais sargeņģelis? Vai, gluži otrādi, Šķīstītavas pirmā vēstnese? Un kā var noteikt atšķirību?

Savā otrajā Aviljonas dienā mēs ar Loru devāmies apciemot Rīniju. Nebija grūti noskaidrot, kur viņa dzīvo: to zināja visa pilsētiņa. Vismaz ļaudis Betijas restorāniņā to zināja noteikti, jo tieši tur viņa tagad strādāja trīs dienas nedēļā. Mēs nebijām pateikušas Ričardam un Vinifredai, kurp ejam, jo kādēļ gan vēl vairāk bojāt nepatīkamo noskaņojumu pie brokastgalda? Mums nevarētu gluži aizliegt turp iet, tomēr mēs neizbēgami saņemtu kaitinošu slēpta nicinājuma devu.

Līdzi mēs paņēmām rotaļlācīti, ko biju nopirkusi Rīnijas mazulim Simpsonsa veikalā Toronto. Tas nebija pārāk mīlīgs lā­cītis — tas bija askētisks, cieši piebāzts un stīvs. Tas izskatījās pēc nenozīmīga civilierēdņa, vismaz pēc to laiku civilierēdņa. Nezinu, kā tie izskatās tagad. Visdrīzāk, valkā džinsus.

Rīnija ar vīru dzīvoja vienā no mazajām kaļķakmens mājiņām, kas sākotnēji bija būvētas fabriku strādniekiem — divi stāvi, smails jumts, ateja šaurā dārziņa galā —, ne sevišķi tālu no turienes, kur es dzīvoju tagad. Telefona viņiem nebija, tāpēc mēs nevarējām iepriekš brīdināt Rīniju, ka ieradīsimies. Atvērusi durvis un ierau­dzījusi mūs abas, viņa plati pasmaidīja un tad sāka raudāt. Pēc mirkļa raudāt sāka arī Lora. Es stāvēju, rokās turēdama lācīti, juzdamās atstumta, jo neraudāju.

"Lai Dievs jūs svētī," Rīnija sacīja. "Nāciet iekšā un apskatiet mazo."

Pa gaiteņa linoleja grīdu mēs aizgājām uz virtuvi. Sienas Rīnija bija nokrāsojusi baltas, pie loga pakarinājusi dzeltenus aizkarus tai pašā dzeltenajā tonī, kādā bija Aviljonas aizkari. Ievēroju baltu kārbu rindu ar dzelteniem, pašrocīgiem uzrakstiem: Milti, Cukurs,

Kafija, Tēja. Nemaz nevajadzēja jautāt, lai saprastu, ka Rīnija visu iekārtojusi pati. Sarūpējusi gan šīs kārbas, gan aizkarus, gan visu citu, ko vien spējusi. Viņa ļoti centās.

Mazulīte — tā esi tu, Maira, tagad tu esi ienākusi stāstā, — gulēja pītā veļas grozā, nemirkšķinot skatīdamās uz mums ar apaļām actiņām, kuras bija vēl zilākas, nekā zīdaiņiem parasti mēdz būt. Jāteic, viņa izskatījās pēc pudiņa, kas gatavots no augļiem un nieru taukiem, bet tā jau izskatās vairums zīdaiņu.

Rīnija par visām varītēm gribēja pacienāt mūs ar tēju. Mēs tagad esot jaunas dāmas, viņa sacīja; mēs drīkstot dzert īstu tēju, nevis tikai pienu ar lāsīti tējas, kā dzērušas senāk. Viņa bija pie­ņēmusies svarā; delmu iekšpuse, reiz tik tvirta un spēcīga, tagad mazliet ļengājās, un, iedama pie pavarda, Rīnija pati tikko ma­nāmi zvalstījās. Plaukstas viņai bija tuklas, starp pirkstu kauliņiem vīdēja apaļas bedrītes.