Aklais slepkava

"Tu ēd par diviem, un tad tev piemirstas, ka vajag mitēties," viņa teica. "Redzat manu laulības riņķi? Nevaru vairs dabūt nost, tad vajadzētu vīlēt pušu. Ar to tad mani arī apglabās." To viņa pateica ar apmierinātu nopūtu. Tad sāka činkstēt mazā, Rīnija izcēla viņu no groza, apsēdināja sev uz ceļgala un pār galdu paskatījās mūsos gandrīz izaicinoši. Galds (vienkāršs, šaurs, vaska­drāna ar dzeltenām tulpēm) bija gluži kā dziļa aiza — vienā pusē mēs abas, bet otrā pusē, tagad jau bezgalīgi tālu prom, Rīnija un viņas mazulīte, bez kādas nožēlas.

Bez nožēlas par ko? Par to, ka viņa mūs pametusi. Vismaz tā šķita man.

Rīnijas uzvedībā bija kaut kas dīvains, nevis attiecībā uz bērnu, bet gan attiecībā uz mums saistībā ar bērnu — gandrīz tā, it kā mēs būtu viņu atmaskojušas. Kopš tā laika esmu lauzījusi galvu, — un tev būs jāpiedod, Maira, ka es to pieminu, bet patiesībā tev nemaz nevajadzētu šo lasīt, ziņkārība pie laba gala nenoved, — kopš tā laika esmu lauzījusi galvu par to, ka šis varbūt bija nevis Rona Hinksa, bet gan mūsu tēva bērns. Tur nu bija Rīnija, vienīgā kalpone, kas palikusi Aviljonā, pēc tam kad es biju devusies sava medusmēneša ceļojumā, bet pār tēva galvu gruva nelaime pēc nelaimes. Vai tad viņa nebūtu centusies dziedināt tēvu kā tāda sautējoša komprese, tādā pašā garā, kādā atnestu viņam tasi siltas zupas vai karstu termoforu? Mierinājums, lai nebūtu tik auksts un tumšs.

Tādā gadījumā, Maira, tu esi mana māsa. Vai pusmāsa. Tiesa, to mēs nekad neuzzināsim, vismaz es ne. Tu droši vien varētu likt, lai mani izrok, paņem manu matu vai kaulu paraugu, vai ko nu viņi tur izmanto, un nosūta to uz analīzēm. Tomēr šau­bos, vai tu iesi tik tālu. Citādi vienīgais iespējamais pierādījums būtu Sabrina — jūs varētu satikties un salīdzināt savas miesas atgrie-zumus. Bet, lai tas notiktu, Sabrinai būtu jāatgriežas, un Dievs vien zina, vai viņa kādreiz atgriezīsies. Viņa varētu būt jebkur. Viņa varētu būt mirusi. Viņa varētu gulēt jūras dzelmē.

Interesanti, vai Lora zināja par Rīniju un tēvu, ja tur tiešām bija ko zināt. Interesanti, vai tas bija viens no daudzajiem faktiem, kurus viņa zināja, bet nekad neizpauda. Kaut kas tāds ir pilnīgi iespējams.

Dienas Aviljonā neritēja ātri. Joprojām bija pārāk karsti, jo­projām bija pārāk sutīgi. Ūdens līmenis abās upēs bija zems: pat Luveto krāces burbuļoja kūtri, un no Zogsas cēlās nepatīkams smārds.

Es lielākoties paliku mājā, sēdēju ādas atzveltnes krēslā vec­tēva bibliotēkā, kājas pārkārusi pār krēsla paroci. Palodzes jopro­jām bija greznotas ar pagājušās ziemas beigto mušu izžuvušajām čaulām: bibliotēka misis Margatroidai nebija tā svarīgākā uzkopjamā telpa. Goda vietā vēl arvien karājās vecāsmātes Edīlijas portrets.

Pēcpusdienas es pavadīju, aplūkodama viņas albumus, kur bija ielīmēti avīžraksti par tējas dzeršanām un par fabiāņu apciemo­jumu, par pētniekiem un attēliem, ko viņi rādījuši ar burvju laternas palīdzību, un viņu stāstījumiem par ērmotām iedzimto ieražām. Es nodomāju — diez kāpēc kādam šķitis tik dīvaini, ka viņi izrotā savu senču galvaskausus. Tāpat jau darām arī mēs.

Citkārt es pārlapoju vecus žurnālus, kuri aprakstīja augstākās sabiedrības dzīvi, atcerēdamās, kā reiz esmu apskaudusi tur piemi­nētos ļaudis; vai arī šķirstīju dzejoļu krājumus ar zelta griezuma lapām, plānām kā zīdpapīrs. Dzejoļi, kas bija apbūruši mani Vijoles jaunkundzes laikos, tagad šķita pārspīlēti un slimīgi. Ak dievi, bēdu smelgme, es tava, nākait, gurdā galva — nelaimīgas mīlestības arhaiskā valoda. Mani kaitināja šādi vārdi, kuri — tagad es to sapratu — padarīja nelaimīgos mīlētājus mazliet smieklīgus, kāda bija arī pati nabaga grūtsirdīgā Vijoles jaunkundze. Maigām aprisēm, izplūdusi, sasmadzējusi kā veģis, kas iekritis ūdeni. Nekā tāda, kam gribētos pieskarties.

Mana bērnība jau šķita tik tāla — sens laikmets, izbalējis un rūgti salds, kā sakaltuši ziedi. Vai es nožēloju, ka tā zudusi, vai vēlējos, lai tā atgriežas? Diezin vai, es nodomāju.

Lora nepalika mājā. Viņa klaiņoja pa pilsētu, kā reiz bijām klaiņojušas divatā. Viņa ģērbās manā pagājušās vasaras kleitā no dzeltenas kokvilnas, galvā lika tai pieskaņoto cepuri. Redzot viņu no mugurpuses, man radās dīvaina sajūta, it kā es vērotu pati sevi.

Vinifreda neslēpa, ka ir nogarlaikojusies līdz nāvei. Viņa katru dienu devās peldēties pie mazās, privātās peldvietas līdzās laivu mājai, tomēr nekad negāja dziļumā: lielākoties tikai plunčājās, galvā uzlikusi gigantisku, mēļu kūlija cepuri. Viņa aicināja mūs ar Loru piebiedroties, bet mēs atteicāmies. Neviena no mums diez cik labi neprata peldēt, turklāt mēs zinājām, ko upē mēdza mest agrāk un varbūt meta arī vēl tagad. Kad Vinifreda nepeldējās vai nesauļojās, tad klīda pa māju, rakstīdama piezīmes un skicēdama, un sastādīdama trūkumu sarakstus — hallē bija pēdējais laiks mainīt tapetes, zem kāpnēm iemeties brants, — vai gāja nosnausties savā istabā. Šķita, Aviljonā izsūc viņas enerģiju. Bija patīkami apzi­nāties, ka to spēj vismaz kaut kas.