Aklais slepkava

Pēc tam mēs vairākas nedēļas pavadījām Toronto, kamēr Ričards paveica visas iekavētās veikalu lietas. Tad mēs devāmies uz Aviljonu. Tur mēs vizināšoties ar jahtu, teica Ričards. Viņa tonis lika saprast, ka tas ir vienīgais, kam Aviljonā vēl derīga; un ka viņš ar prieku upurē savu laiku, lai izpatiktu mūsu untumiem. Vai, izsakoties maigāk, lai mūs iepriecinātu — lai iepriecinātu mani un arī Loru.

Man šķita, ka Loru viņš ir sācis uzlūkot kā mīklu — kā tādu mīklu, kuras minēšana tagad ir viņa uzdevums. Lāgiem biju pieķērusi Ričardu vērojam Loru ar tādu pašu skatienu, ar kādu viņš pētīja biržas lappuses avīzē — meklēdams āķi, slepenu triku, sviru, ķīli, piekļūšanas iespēju. Saskaņā ar viņa skatu uz dzīvi, šāds āķis vai slepens triks bija it visam. Vai nu tas — vai cena. Viņš gribēja dabūt Loru savā varā, piemīt viņas kaklu pie zemes ar savu zābaku — kaut vai vieglītēm. Taču Loras kalds nebija tam piemērots. Tāpēc Ričards pēc katra šāda mēģinājuma palika stāvam ar vienu kāju gaisā gluži kā lāču mednieks, kas pozē gleznā, no kuras nozudis nomedītais lācis.

Kā Lorai tas izdevās? Ne jau pretojoties viņam, vairs ne: tagad viņa izvairījās no klajām sadursmēm ar Ričardu. Lorai tas izdevās atkāpjoties, novēršoties, panākot, lai Ričards zaudē līdzsvaru. Viņš allaž metās Loras virzienā, allaž tvēra, allaž satvēra tukšu gaisu.

Viņš gribēja panākt, lai Lora viņu novērtē, pat apbrīno. Vai lai vienkārši jūtas pateicīga. Kaut ko tamlīdzīgu. Kādu citu jaunu meiteni Ričards būtu mēģinājis uzpirkt ar dāvanām — ar pērļu kaklarotu, kašmira svīteri — ar tādām mantām, pēc kurām būtu jāilgojas katrai sešpadsmit gadu vecai meičai. Taču viņš bija pietie­kami gudrs, lai saprastu, ka nav jēgas iesmērēt kaut ko tādu Lorai.

Gaidi vien, ka izspiedīsi ūdeni no akmens, es nodomāju. Ri­čards viņu nemūžam neizpratīs. Un cenas viņai nav, jo Ričardam nav nekā tāda, ko viņa alktu iegūt. Jebkurā divu gribu sacīkstē, lai kas būtu viņas pretinieks, es joprojām liktu visas cerības uz Loras uzvaru. Savā ziņā viņa bija spītīga kā ēzelis.

Es tiešām domāju, ka Lora ar vislielāko prieku piekritīs pavadīt kādu laiku Aviljonā — viņa tik negribīgi bija to atstājusi —, taču, kad šis nodoms tika izpausts, viņa šķita vienaldzīga. Viņa negribēja izrādīt Ričardam atzinību ne par ko, tā to sapratu es. "Vismaz satiksim Rīniju," — tas bija viss, ko viņa pateica.

"Man |oti žēl, bet Rīnija pie mums vairs nestrādā," Ričards sacīja. "Viņu palūdza aiziet."

Kad tas noticis? Pirms kāda laika. Pirms mēneša, pirms vai­rākiem mēnešiem? Ričards atbildēja nenoteikti. Viņš sacīja, ka tam par iemeslu bijis Rīnijas vīrs, kurš pārāk stipri dzēris. Tāpēc mājas remonts neesot veikts tādā veidā, kādu jebkurš saprātīgs cilvēks uzskatītu par pietiekami ātru un apmierinošu, un Ričards neredzot jēgu maksāt lielu naudu par slinkošanu un par to, ko varētu apzīmēt vienīgi par nepakļaušanos saimniekam.

"Viņš negribēja, lai Rīnija tur ir, kad atbrauksim mēs," Lora teica. "Viņš zināja, ka viņa nostātos mūsu pusē."

Mēs staigājām pa Aviljonas pirmo stāvu. Pati māja šķita saru­kusi; mēbeles pārklātas ar putekļu drānām, vismaz tas, kas atlicis no mēbelēm, — masīvākās, tumšākās bija aizvāktas, droši vien pēc Ričarda rīkojuma. Varēju iztēloties Vinifredu apgalvojam, ka neviens taču nevēlēsies, lai viņa mājā atrodas bufete, kas rotāta ar tik rupjām, nepārliecinošām koka vīnogulāju vijām. Ādā iesietās grāmatas joprojām bija bibliotēkā, tomēr man radās nojauta, ka ilgi tās tur nepaliks. Portreti, kuros vectēvs Bendžamins redzams kopā ar premjerministriem, bija nozuduši: kāds — bez šaubām, Ričards, — beigu beigās būs ievērojis viņu pasteļkrāsas sejas.

Aviljonā reiz bija valdījusi tādas stabilitātes gaisotne, kas robežojās ar nesamierināmību, — māja bija kā liels, stūrains lauk­akmens, kas iemests laika upes vidū un neviena labā nav ar mieru izkustēties, — bet tagad tā bija noplukuši, pazemīga, itin kā kuru katru brīdi gatavotos sabrukt. Tai vairs nepiemita savu pašas pretenziju drosme.

Cik demoralizējoši, teica Vinifreda, cik viss esot noputējis, un virtuvē esot peles, viņa redzējusi spiras, un tur esot arī mitrenes. Taču jau šodien pat ar vilcienu atbraukšot Margatroidi kopā ar diviem citiem, jaunākiem kalpotājiem, kas pievienoti mūsu svītai, un drīz viss mirdzēšot un laistīšoties kā kuģa zvans, atskaitot, protams (te viņa iesmējās), pašu kuģi, ar kuru viņa domāja Nāriņu. Ričards patlaban bija laivu mājā un apskatīja jahtu. Rīnijas un Rona Hinksa uzraudzībā bija vajadzējis noberzt veco krāsu un pārkrāsot jahtu, bet tas bija vēl viens nepadarīts darbs. Vinifreda nespēja saprast, kas Ričardam padomā ar to veco sili, — ja Ričards tiešām vēloties būrāt, tad varētu nogremdēt to sagrabējušo dinozauru un nopirkt jaunu burulaivu.

"Manuprāt, viņš uzskata, ka tai ir sentimentāla vērtība," es teicu. "Tas ir — mūsu izpratnē. Loras un manējā."

"Un vai tā ir?" Vinifreda noprasīja ar savu uzjautrināto smaidiņu.