Aklais slepkava

Direktore bija iesirms sievišķis un izskatījās pēc drēbju paka­ramā — trausli kauli, uz kuriem sakarināti mitra izskata audumi. Viņa sēdēja savā kabinetā, aizbarikadējusies aiz ozolkoka rakstām­galda, pleci šausmās uzrauti līdz ausīm. Pirms gada man no viņas būtu tikpat bail kā viņai no manis vai, precīzāk, no tā, ko es pār­stāvu: no liela naudas žūkšņa. Taču tagad es jau biju iemantojusi pašpārliecību. Biju vērojusi Vinifredu darbībā, biju vingrinājusies. Nu es pratu pacelt katru uzaci atsevišķi.

Viņa nervozi pasmaidīja, atsegdama prāvus, dzeltenus zobus, līdzīgus pusapgrauztām kukurūzas vālītēm. Prātoju, ko gan no­darījusi Lora: tam nu vajadzēja būt kaut kam, lai direktore sa­trauktos tik pamatīgi, ka nolemtu stāties aci pret aci ar klāt neesošo Ričardu un viņa neredzamo varu. "Baidos, ka mēs vairs nevarēsim paturēt Loru pie mums," viņa teica. "Mēs esam cen­tušies visiem spēkiem un apzināmies, ka pastāv attaisnojoši apstākļi, tomēr, ņemot vērā visu, mums ir jādomā arī par pārējiem skolēniem, un es baidos, ka Lora gluži vienkārši atstāj uz viņiem pārāk graujošu ietekmi."

Tolaik es jau biju uzzinājusi, cik vērtīgi ir panākt, lai citi sāk paskaidrot, ko īsti gribējuši teikt. "Atvainojiet, bet es nesaprotu, par ko jūs runājat," es ierunājos, tik tikko kustinādama lūpas. "Kādi attaisnojoši apstākļi? Kāda graujoša ietekme?" Rokas es ne­kustīgi turēju klēpī, galva bija augsti pacelta un viegli pieliekta sānis, labākais leņķis fazāna cepurei: cerēju, ka viņa jutīs četru, nevis divu acu ciešo skatienu. Lai gan man bija bagātības priekš­rocība, viņai bija gadu un stāvokļa priekšrocība. Kabinetā bija karsti. Biju pārlikusi kažoku pār krēsla atzveltni, tomēr visviens svīdu kā ostas krāvējs.

"Viņa apšauba Dieva eksistenci," direktore sacīja. "Reliģijas stundās, kuras, jāteic, ir vienīgais priekšmets, par kuru viņa iz­rāda jelkādu interesi. Viņa gāja pat tik tālu, ka iesniedza dom­rakstu ar nosaukumu "Vai Dievs melo?". Tas ļoti satrauca visu klasi."

"Un pie kādas atbildes viņa nonāca?" es jautāju. "Attiecībā uz Dievu?" Jutos pārsteigta, lai gan to neizrādīju: biju domājusi, ka Loras degsme Dieva jautājumos ir mazinājusies, taču tas acīm­redzot nebija tiesa.

"Pie apstiprinošas." Direktore skatījās lejup, uz savu rakstām­galdu, uz kura bija nolikts Loras domraksts. "Viņa citē — lūk, šeit — Pirmo ķēniņu grāmatu, divdesmit otro nodaļu — to vietu, kur Dievs pieviļ ķēniņu Ahabu. "Un nu redzi, tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē." Tālāk Lora raksta — ja Dievs tā rīkojies vienu reizi, tad kā mēs zinot, ka viņš neesot tā rīkojies arī citkārt, un kā mēs varot atšķirt melīgos pravietojumus no patiesajiem?"

"Nu, tas vismaz ir loģisks secinājums," es teicu. "Bībeles tek­stus Lora zina."

"Nu, paklausieties!" direktore iesaucās, zaudējusi pacietību. "Sātans var citēt Svētos Rakstus, pielāgojot tos saviem nolūkiem. Tālāk Lora raksta: lai gan Dievs melojot, viņš neblēdoties — viņš vienmēr nosūtot arī īstu pravieti, bet ļaudis neklausoties. Pēc viņas domām, Dievs ir kaut kas līdzīgs radio diktoram, bet mēs esam sabojāti radio aparāti, un tāds salīdzinājums man šķiet, maigi izsakoties, necienīgs."

"Lora nekādā ziņā negrib izrādīt necieņu," es sacīju. "Vismaz ne Dievam."

To direktore nelikās dzirdam. "Visvairāk uztrauc ne tik daudz viņas mazticamie argumenti, cik pats fakts, ka viņa vispār izvirzījusi tādu jautājumu."

"Lorai patīk atrast atbildes," es teicu. "Viņai patīk atrast at­bildes uz svarīgiem jautājumiem. Jūs taču noteikti piekritīsiet, ka Dievs ir svarīgs. Nesaprotu, kāpēc tas būtu jāuzskata par kaut ko graujošu."

"Tā domā pārējie skolēni. Viņi uzskata, ka Lora — nu, dižojas. Met izaicinājumu neapstrīdamām autoritātēm."

"Tāpat rīkojās Kristus," es piezīmēju, "vismaz viņa laikā daži tā domāja."

Direktore neizteica acīm redzamo patiesību, ka tas viss var­būt ļoti labi piedienēja Kristum, bet nebija piemērots sešpadsmit gadu vecai meitenei. "Jūs īsti nesaprotat," viņa sacīja. Nudien, viņa pat lauzīja rokas, un šo norisi es vēroju ar interesi, jo nekad agrāk nebiju to redzējusi. "Pārējie domā, ka Lora — viņi domā, ka Lora ir asprātīga. Vismaz daži. Citi domā, ka viņa ir boļševiku piekritēja. Pārējiem viņa vienkārši šķiet dīvaina. Jebkurā gadījumā viņa rada neveselīgu interesi."

Nu es sāku aptvert. "Manuprāt, Lora nemaz nevēlas būt asprā­tīga," es teicu.

"Bet to ir tik grūti izprast!" īsā klusuma mirklī mēs raudzījāmies viena otrā pār rakstāmgaldu. "Un, vai zināt, viņai ir bars sekotāju," direktore sacīja ar skaudības pieskaņu balsī. Nogaidījusi, līdz es to ielāgošu, viņa turpināja: "Un vēl ir jautājums par viņas kavējumiem. Cik saprotu, viņai ir veselības problēmas, taču…"

"Kādas veselības problēmas?" es noprasīju. "Loras veselībai nekas nekaiš."

"Man gan šķita, ņemot vērā visas šīs vizītes pie ārsta…"

"Kādas vizītes pie ārsta?"

"Vai tad tas nav noticis ar jūsu ziņu?" Direktore nolika uz galda vēstuļu kaudzīti. Es pazinu savu vēstuļpapīru. Izskatīju tās: es tās nebiju rakstījusi, taču apakšā bija mans paraksts.