Aklais slepkava

Atgriezīsimies pie rīta avīzes. Ričards turēja to starp mums, es redzēju virsrakstu. Viņš bija Hitlers, kura karaspēks bija iegājis Reinzemē. Viņš bija pārkāpis noteikumus, šķērsojis robežu, izdarījis to, kas aizliegts. Nūjā, Ričards sacīja, bija taču pilnīgi skaidrs, ka tas notiks, bet tie pārējie nu ir kā no plaukta nokrituši. Un viņš rāda tiem garu degunu. Slīpēts zellis. Prot pamanīt pre­tinieka vājās vietas. Ierauga izdevību un izmanto to. Tur nu nav vārdam vietas.

Es piekritu, bet neklausījos. Neklausīšanās tajos mēnešos man bija vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru. Man bija jāizdzēš ap­kārtējais troksnis: gluži kā iedama pa virvi, kas novilkta virs Niagaras ūdenskrituma, es nevarēju atļauties skatīties apkārt, bai­dīdamās paslīdēt. Ko gan citu lai dara, ja tas, par ko tu domā katru mīļu brīdi, ir tik bezgala tālu no tās dzīves, kuru tu it kā dzīvo? No tā, kas atrodas tepat uz galda, un uz galda torīt bija vāzīte ar papīrbaltu narcisi iekšā; šis zieds bija no mākslīgi izdiedzēto narcišu poda, ko bija atsūtījusi Vinifreda. Cik jauki no­lūkoties uz tām šai gadalaikā, viņa bija teikusi. Tās ir tik smaržīgas. Kā cerības dvaša.

Vinifreda uzskatīja, ka es esmu nekaitīga. Citiem vārdiem sakot, viņa uzskatīja mani par muļķi. Vēlāk, desmit gadu tālā nākotnē, viņa man teica — pa telefonu, jo mēs vairs nemēdzām satikties: "Biju domājusi, ka tu esi dumja, bet patiesībā tu esi ļauna. Tu vienmēr esi mūs nīduši, jo tavs tēvs bankrotēja un nodedzināja pats savu fabriku, un to tu ņēmi ļaunā mums."

"Viņš to nenodedzināja," es attraucu. "To nodedzināja Ričards. Vismaz nolīga dedzinātājus."

"Tie ir ļaunprātīgi meli. Tavs tēvs bija pilnīgi izputējis, un, ja tā ēka nebūtu bijusi apdrošināta, jūs paliktu bez graša pie dvēse­les! Mēs izvilkām no purva jūs abas — tevi un tavu ap taurēto māsu! Ja nebūtu mūsu, jūs varētu blandīties pa ielu, nevis dīki gulšņāt, šitādas divas nejēdzīgi izlutinātas skuķes! Jums viss vienmēr tika pienests klāt, jums nekad nevajadzēja pūlēties, Ričardam jūs ne reizi pat paldies nepateicāt. Jūs nepakustinājāt ne pirkstu, lai viņam izpalīdzētu, ne reizi, nekad."

"Es darīju to, ko jūs gribējāt. Es turēju muti. Es smaidīju. Es biju greznuma nieciņš. Bet Lora aizgāja par tālu. Loru viņam nebūtu vajadzējis iejaukt."

"Tas viss bija tikai spītība, spītība, spītība! Par visu tu biji parādā mums, un to tu nespēji izturēt. Tev vajadzēja viņam atriebties! Tu viņu nogalināji tieši tāpat kā tad, ja būtu pielikusi revolveri viņam pie galvas un nospiedusi gaili."

"Un kas nogalināja Loru?"

"Lora izdarīja pašnāvību, to tu lieliski zini."

"To pašu es varētu teikt par Ričardu."

"Tie ir nekrietni meli. Turklāt Lora bija pilnīgi nojūgusies. Ne­saprotu, kā tu varēji ticēt kaut vienam viņas vārdam par Ričardu vai par ko citu. Neviens, kurš pie pilna prāta, nebūtu tam ticējis!"

Es vairs nespēju parunāt, tāpēc nometu klausuli. Tomēr pret Vinifredu es biju bezspēcīga, jo tolaik viņai bija ķllniece. Viņai bija Emē.

Taču 1936. gadā Vinifreda vēl bija pietiekami laipna un es vēl biju viņas aizbilstamā. Viņa turpināja vazāt mani no sarīkojuma uz sarīkojumu — Junioru līgas tikšanās, politiski kokteiļvakari, tādas un šitādas komitejas — un apsēdināt mani krēslos un kak­tos, kamēr pati spodrināja nepieciešamos sociālos sakarus. Tagad es saprotu, ka lielākoties viņa tika nevis ieredzēta, bet tikai pa­ciesta — savas naudas un bezgalīgās enerģijas dēļ: vairums sieviešu tajās aprindās labprāt ļāva Vinifredai paveikt lauvas tiesu no tā darba, kas ikreiz bija vajadzīgs.

Ik pa brīdim kāda no viņām pienāca pie manis un piezī­mēja, ka pazinusi manu vecomāti — vai, ja bija jaunāka, tad apliecināja, ka labprāt būtu viņu pazinusi toreiz, zelta laikos pirms Lielā kara, kad vēl bijusi iespējama patiesa elegance. Tā bija parole: tas nozīmēja, ka Vinifreda ir arriviste — jaunbagātniece, bezkaunīga un vulgāra — un ka man vajadzētu aizstāvēt kādu citu vērtību sistēmu. Tad es vāri pasmaidīju un teicu, ka vecāmāte nomirusi ilgi pirms manas dzimšanas. Citiem vārdiem sakot, viņas nevarēja gaidīt, ka es izrādīšu jebkādu pretestību Vini­fredai.

Un kā klājas jūsu gudrajam dzīvesbiedram? viņas mēdza apvai­cāties. Kad gaidāma svarīgā vēsts? Svarīgā vēsts attiecās uz Ričarda politisko karjeru, kura oficiāli vēl nebija sākusies, taču tika uzskatīta par nenovēršamu.

O, es pasmaidīju, to es droši vien uzzināšu pirmā. Tam es neticēju: to es droši vien uzzināšu pēdējā.

Mūsu dzīve — Ričarda un manējā — tolaik bija iegājusi tādā gultnē, kurā tai, manuprāt, bija palikt mūžīgi. Vai, pareizāk sakot, bija divas dzīves — dienas un nakts dzīve: tām bija precīzas un arī nemainīgas aprises. Miers un kārtība, un viss savā vietā, un tā aizsegā risinās piedienīga un sankcionēta varmācība, it kā smaga, brutāla kurpe sistu takti pa grīdas paklāju. Katru rītu es gāju dušā, lai tiktu vaļā no nakts; lai nomazgātu no sevis to zieķi, ko Ričards smērēja sev matos — kaut kādu dārgu, smaržīgu eļļu. Tā iztriepās man pa visu ādu.