Aklais slepkava

Tik vienkārši, viņš atkārto. Biedri ar mani sazinājās. Laikam nolēmuši, ka tur es viņiem noderēšu labāk nekā šeit. Pēc visas tās bezgalīgās vilcināšanās viņi pēkšņi nevar vien sagaidīt, kad es lasīšos prom. Būs tikuši vaļā no vēl viena traucēkļa.

Vai ceļot tev būs droši? Es domāju…

Drošāk nekā palikt šeit. Bet runā, ka mani vairs pārāk cītīgi nemeklējot. Man tā vien šķiet, ka arī pretējā puse grib, lai es zūdu kokos. Tā viņiem būs vienkāršāk. Tomēr es nevienam ne­teikšu, ar kuru vilcienu braukšu. Negribu, lai mani no tā izsviež ar lodi galvā un nazi mugurā.

Bet kā tu šķērsosi robežu? Tu vienmēr teici…

Robeža šobrīd ir kā zīdpapīrs, tas ir — ja gribi tikt laukā. Muitnieki lieliski zina, kas notiek, viņi zina, ka no šejienes ir tieša līnija uz Ņujorku un tālāk uz Parīzi. Tas viss ir labi organizēts, un visi mazgā rokas nevainībā. Policistiem ir doti savi rīkojumi. Piekodināts pievērt acis. Un arī viņiem savs krekls tuvāks. Tāpēc viņiem par visu nospļauties.

Kaut jel es varētu braukt tev līdzi, viņa saka.

Tad tāpēc šīs vakariņas krogā. Viņš ir gribējis pavēstīt šos jaunumus tādā vietā, kur viņa būs spiesta savaldīties. Viņš cer, ka publiskā vietā viņa nesarīkos skandālu. Neraudās, nevaimanās, neplūks matus. Viņš ar to rēķinās.

Jā. To vēlētos arī es, viņš saka. Bet tu nevari. Tur iet karsti. Klusībā viņš dungo:

Kā vēji pūš!..

Nez, kāpēc, klau, man biksēm pogu nav,

Bet zibeņrāvējs…

Saņemies, viņš sev saka. Galvā tāds mutulis, it kā tur kūsātu ingvera alus. Dzirkstošas asinis. Sajūta tāda, it kā viņš lidotu — raudzīdamies uz viņu no gaisa. Viņas piemīlīgā, noskumusī seja trīsuļo kā atspulgs duļķainā dīķi; tā jau kūst un drīz būs asarās. Taču par spīti bēdām viņa nekad nav izskatījusies tik krāšņa. Viņu ietver maiga un baltgana kvēle; viņas delms, tur, kur viņš to turējis, ir tvirts un apaļīgs. Viņam gribētos sagrābt viņu, raušus aizraut uz savu istabu un drātēt līdz bezsamaņai. It kā tas spētu sagādāt viņai pamatu zem kājām.

Es tevi gaidīšu, viņa saka. Tad, kad tu atgriezīsies, es vienkārši iziešu pa namdurvīm, un mēs abi kopā varēsim doties prom.

Vai tu tiešām aizietu? Atstātu viņu?

Jā. Tevis dēļ es to izdarītu. Ja tu gribētu. Es atstātu visu.

Pa logu virs viņiem iespīd neona gaismas strēles — sarkanas, zilas, sarkanas. Viņa iztēlojas, ka viņš ir ievainots; tas būtu viens veids, kā noturēt viņu uz vietas. Viņa vēlētos, lai viņš ir ieslo­dzīts, sasiets, paglabāts viņai vien.

Atstāj viņu tagad, viņš saka.

Tagad? Viņai ieplešas acis. Tagad, tūliņ? Kāpēc?

Jo es nevaru paciest, ka tu esi kopā ar viņu. Nevaru paciest pat domu par to.

Tas man neko nenozīmē, viņa saka.

Toties man gan. Sevišķi tad, kad būšu aizbraucis, kad nevarēšu tevi redzēt. Domas par to padarīs mani traku.

Bet tad man nebūtu naudas, viņa domīgi saka. Kur es dzī­votu? Kādā īrētā istabā, viena pati? Kā tu, viņa nodomā. No kā es pārtiktu?

Tu varētu sameklēt darbu, viņš bezpalīdzīgi ieminas. Es varētu atsūtīt tev mazliet naudas.

Tev nav nekādas naudas, vismaz ne tādas, kas būtu piemi­nēšanas vērts. Un es neko neprotu darīt. Neprotu šūt, neprotu rakstīt ar rakstāmmašīnu. Un ir vēl viens iemesls, viņa domā, bet to es viņam nevaru teikt.

Ir jābūt kādai izejai. Tomēr viņš neuzstāj. Varbūt tā nemaz ne­būtu tik laba ideja — viņa viena pati pasaulē. Lielajā, ļaunajā pa­saulē, kur katrs zellis no šejienes līdz pat Ķīnai varētu taisīties viņai klāt. Ja kaut kas izietu greizi, viņš varētu vainot tikai pats sevi.

Man liekas, es labāk palikšu tur, kur esmu, vai ne? Tā būs vislabāk. Līdz tu atgriezīsies. Tu taču atgriezīsies, vai ne? Tu atgriezīsies sveiks un vesels?

Protams, viņš atbild.

Ja tu neatgriezīsies, es nezināšu, ko darīt. Ja tevi nogalinās, es būšu pagalam. Viņa domā: Es runāju kā filmā. Bet kā citādi lai es runātu? Mēs esam aizmirsuši, kā var runāt citādi.

Velns parāvis, viņš domā. Viņa tagad sevi tracina. Nu viņa raudās. Viņa raudās, un es te sēdēšu kā celms, un, ja sievietes sāk raudāt, tad vairs nav iespējams viņas nomierināt.

Paklau, es atnesīšu tev mēteli, viņš drūmi saka. Tie nav ne­kādi joki. Mums ir maz laika. Ejam atpakaļ uz istabu.

IX

..

Veļa

Beidzot marts un nedaudzi skopi mājieni par pavasari. Koki joprojām kaili, pumpuri joprojām cieti, iekūņojušies, tomēr tajās vietās, kur trāpa saules stari, jau sāk atlaisties sniegs. Suņu darīšanas atkūst, tad sadilst, to ledainās mežģīnes piesūkušās ar vecām čurām. Gaismā nāk maura joslas, dubļainas un gružiem piebārstītas. Tā droši vien izskatās elles priekškambarī.