Aklais slepkava

Pirmais stāvs, tik tālu nu būtu tikts. Pa gaiteni uz virtuvi, tad tālāk, iedegt pagraba gaismu, nervozi ienirt drēgnumā. Gandrīz uzreiz sākas trīsas. Tās vietas šai mājā, ar kurām es reiz spēju tikt galā itin viegli, tagad ir kļuvušas bīstamas: bīdāmie logi pacelti gaida kā slazdi, gatavi uzkrist man uz rokām, kājsoliņš draud sabrukt, bufetes augšējos plauktos kā slepenas mīnas uzglūn trausli stikla trauki. Pusceļā lejup pa pagraba kāpnēm es sapratu, ka labāk nebūtu vajadzējis to visu sākt. Slīpums bija pārāk stāvs, ēnas pārāk blīvas, smārds pārāk draudīgs, kā svaigi liets cements, kas apslēpj kādu izmanīgi noindētu laulātu draugu. Lejā uz grīdas vīdēja tumsas dīķis, tumšs un vizošs, un mitrs kā īsts dīķis. Varbūt tas tiešām bija īsts dīķis; varbūt upe jau sūcās cauri grīdai, kā esmu redzējusi rādām meteoroloģiskajā kanālā. Jebkura no četrām stihijām katrā laikā var uzkulties kādā neparastā vietā: uguns var izlauzties no zemes, zeme var izkust un šļākties tev pār galvu, gaiss var triekties tev virsū kā klints, noraujot jumtu tavai mājai. Tad kāpēc lai nevarētu sākties plūdi?

Es izdzirdu burbuļošanu — varbūt savās iekšās, varbūt arī ne; jutu, kā sirds krūtīs aizrijas panikā. Es zināju, ka šis ūdens ir tikai triks, ko izspēlējusi redze, dzirde vai prāts; tomēr labāk nekāpt lejā. Es nometu veļu uz pagraba kāpnēm, atstāju to. Varbūt atgriezīšos un savākšu to vēlāk, varbūt arī ne. Gan kāds to savāks. Piemēram, Maira, sakniebusi lūpas. Nu es esmu iekri­tusi, nu man noteikti iesmērēs to sievieti. Es pagriezos, gandrīz pakritu, pieķēros pie margām; tad, pa vienam pakāpienam vien, vilkos augšup, pretim saprātīgajai, mierinošajai dienas gaismai virtuvē.

Aiz loga viss bija pelēks, vienmuļi, nedzīvi pelēks — gan debesis, gan čauganais, vecējošais sniegs. Es ieslēdzu elektrisko tēj­kannu; drīz tā uzsāka savu tvaika šūpuļdziesmu. Nudien, nav vairs labi, ja tu atklāj, ka tavi mājsaimniecības piederumi rūpējas par tevi, nevis otrādi. Tomēr tas man bija mierinājums.

Es uzvārīju tasi tējas, izdzēru to, tad izskaloju tasīti. Vismaz savus traukus es vēl jaudāju nomazgāt. Es noliku tasīti plauktā pie pārējām, visas bija apgleznotas ar vecāsmātes Edīlijas rakstiem, lilijas pie lilijām, vijolītes pie vijolītēm, tasītes ar vienādu rakstu cita citai blakus. Vismaz manos trauku skapjos nevalda juceklis. Tomēr man nedeva miera šī aina — nosviestais veļas klēpis uz pagraba kāpnēm. Visas šīs skrandas, šie saņurcītie fragmenti, kā nomestas baltas ādas. Nu, ne gluži baltas. Testaments kaut kam: tukšas lapas, uz kurām kricelējis mans ķermenis, atstājot savu mīklaino liecību par to, kā gausi, bet neatturami izgriezies ar iekšpusi uz āru.

Varbūt vajadzētu mēģināt to visu savākt un iebāzt atpakaļ veļas grozā, un neviens neko neuzzinātu. Neviens nozīmē — Maira.

Kā šķiet, mani ir pievārējusi spodrības kāre.

Labāk vēlu nekā nekad\ saka Rīnija.

Ak Rīnij. Kā es vēlos, kaut tu būtu šeit. Atgriezies un parūpējies par mani!

Bet viņa neatgriezīsies. Man būs jārūpējas par sevi pašai. Par sevi un par Loru, kā esmu svinīgi apsolījusies.

Labāk vēlu nekā nekad.

Kur es paliku? Bija ziema. Nē, to es jau esmu pabeigusi.

Bija pavasaris. 1936. gada pavasaris. Tai gadā viss sāka brukt. Tas ir — turpināja brukt, nopietnāk nekā iepriekš.

Tai gadā no troņa atteicās karalis Edvards; viņš deva priekšroku mīlestībai, nevis godkārei. Nē. Viņš deva priekšroku Vindzoras hercogienes godkārei, nevis savējai. Šo notikumu ļaudis atceras. Un sākās Pilsoņu karš Spānijā. Taču līdz tam visam vēl atlika vairāki mēneši. Kas palicis prātā no marta? Kaut kas. Ričards pie brokastgalda čaukstina avīzi un saka: Tātad viņš tomēr ir to izdarījis.

Todien pie brokastgalda sēdējām tikai mēs abi. Lora brokas­toja ar mums tikai nedēļas nogalēs un arī tad izvairījās, cik vien spēja, izlikdamās, ka ir aizgulējušies. Darba dienās viņa vienatnē ēda virtuvē, jo viņai bija jāiet uz skolu. Vai arī ne gluži vienatnē: tur bija misis Margatroida. Tad misters Margatroids aizveda Loru uz skolu un vēlāk aizbrauca viņai pakaļ, jo Ričards negribēja, lai viņa iet kājām. Patiesībā viņš negribēja, lai Lora aizkuļas neceļos.

Skolā viņa ieturēja arī pusdienas, un otrdienās un ceturt­dienās viņai tur notika flautas stundas, jo mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu vajadzēja obligāti. Bija izmēģinātas klavieres, taču tur nekas nebija iznācis. Tas pats ar čellu. Mums tika sacīts, ka Lora nevēloties vingrināties, tomēr vakaros mēs dažkārt dzir­dējām viņas flautas sērīgās gaudas, kuras neparko neturējās pie nošu raksta. Izklausījās, ka notis tīšām ir aplamas.

"Es ar viņu parunāšu," teica Ričards.

"Mums jau nav par ko sūdzēties," es iebildu. "Viņa tikai dara to, ko pieprasi tu."

Pret Ričardu Lora vairs neizturējās ar klaju nepieklājību. Taču, ja viņš ienāca istabā, Lora no tās izgāja.