Aklais slepkava

Vai viņu uztrauca tas, ka viņa nakts izdarības man ir vienal­dzīgas, pat derdzīgas? Itin nemaz. Visās dzīves jomās iekarošana viņam patika labāk par sadarbību.

Dažreiz — laikam ritot, arvien biežāk, — parādījās zilumi, violeti, tad zilgani, tad dzelteni. Apbrīnojami, cik viegli es tiekot pie zilumiem, smaidot teica Ričards. Pietiekot jau ar pieskārienu vien. Viņš nekad neesot redzējis, ka sieviete tik viegli dabūtu zilumus. Tas tāpēc, ka es esot tik jauna un trausla.

Priekšroku viņš deva augšstilbiem, kur zilumus nevarēja pamanīt. Jebkas pārlieku saredzams varētu kaitēt viņa ambīcijām.

Lāgiem man šķita, ka šīs zīmes uz manas miesas ir sava veida šifrs, kas uzzied un pēc tam izbalo kā neredzamās tintes raksts, pacelts virs sveces. Taču, ja tas bija šifrs, tad kam piederēja šī šifra atslēga?

Es biju smilts, es biju sniegs, — manī rakstīja, pārrakstīja, dzēsa.

Pelnutrauks

Es atkal biju pie ārsta. Mani aizveda Maira: viņa teica, ka pēc atkušņa un sala ielas esot vienā melnā ledū, pārāk slidenas, lai es ietu kājām.

Ārsts paklauvēja man pa ribām un noklausījās, ko dara sirds, sarauca pieri, izlīdzināja to atkal gludu un tad — klusībā jau pieņēmis lēmumu pats — apvaicājās, kā es jūtoties. Man liekas, viņš kaut ko bija izdarījis ar saviem matiem; galvvidū tie agrāk noteikti bija plānāki. Vai viņš salīmējis matu šķipsnas šķērsām pār pauri? Vai, vēl trakāk, pārstādījis matus? Ahā, es nodomāju. Par spīti taviem rīta skrējieniem un spalvainajām kājām vecuma kurpe tomēr sāk spiest. Drīz tu nožēlosi, ka esi tik daudz cepinājies saulē. Ģīmis tev izskatīsies kā pauts.

Par spīti visam viņš plēsa savus aizskarošos jociņus. Tiesa, viņš vismaz nemēdz teikt: Kā mēs šodien jūtamies? Viņš nekad neuz­runā mani ar mēs, kā dara daži no viņiem: viņš izprot vienskaitļa pirmās personas svarīgumu.

"Es nevaru iemigt," es sacīju. "Un redzu pārāk daudz sapņu."

"Ja jau jūs redzat sapņus, tad droši vien tomēr esat iemigusi," viņš teica, lūkodams jokot.

"Jūs zināt, kā es to domāju," es asi atcirtu. "Tas nav viens un tas pats. Sapņi mani uzmodina."

"Jūs vakaros dzerat kafiju?"

"Nē," es meloju.

"Tad vainīga būs slikta sirdsapziņa." Viņš rakstīja recepti — noteikti cukura tabletēm. Un klusu irgājās: domāja, ka ir bijis varen asprātīgs. Sasniedzot zināmu punktu, pieredzes nodarītie kaitējumi pavēršas pretējā virzienā; kļūdami vecāki, mēs kļūstam vientiesīgi, vismaz citu acīs. Ārsts, skatīdamies uz mani, redz nevarīgu un tāpēc bezvainīgu veču.

Kamēr atrados svētnīcā, Maira sēdēja uzgaidāmajā telpā, lasī­dama vecus žurnālus. Viņa bija izplēsusi no tiem vienu rakstu par to, kā tikt galā ar spriedzi, un otru — par zaļu kāpostu labvēlīgo iedarbību. Tie esot domāti man, viņa teica, gandarīta par saviem derīgajiem trouvailles. Viņa mūždien nosaka man diagnozes. Mana fiziskā veselība interesē viņu gandrīz tikpat stipri kā garīgā: manām iekšām viņa ir uzmetusies bezmaz par īpašnieci.

Es viņai sacīju, ka diez vai ciešu no spriedzes, jo vakuumā spriedzes nemaz nav. Bet no zaļiem kāpostiem es uzpūšos kā sprāgusi govs, tāpēc iztikšu bez to labvēlīgās iedarbības. Es teicu, ka nevēlos pavadīt savu mūžu vai vismaz tā atlikumu, smirdēdama kā skābētu kāpostu muca un blarkšķēdama kā kravas furgona taure.

Rupjas piezīmes par ķermeņa funkcijām Mairu parasti ap­klusina. Atlikušajā mājupceļā viņa cieta klusu, smaids uz viņas lūpām sacietēja kā ģipsis.

Dažreiz man par sevi ir kauns.

Ķersimies nu pie tā darbiņa, kas pie rokas. Pie rokas ir piemērots teiciens: lāgiem man šķiet, ka raksta tikai mana roka un ne viss pārējais; ka mana roka ir uzsākusi pati savu dzīvi un turpinās kustēties pat tad, ja būs atdalīta no mana ķermeņa, gluži kā iebalzamēts, noburts ēģiptiešu fetišs vai tās izžuvušās truša ķepas, ko vīrieši kā veiksmes amuletu mēdza pakarināt pie spogulīša savā mašīnā. Par spīti artrītiskajiem pirkstiem šī mana roka pēdējā laikā ir apliecinājusi neparastu draiskumu, it kā būtu atmetusi visu savaldību. Un, jānudien, tā ir uzrakstījusi daudz ko tādu, kas tai nemūžam nebūtu ļauts, ja tā pakļautos manam saprātam.

Šķiram lapas, šķiram lapas. Kur es paliku? 1936. gada aprīlis.

Aprīlī mums piezvanīja Sv. Cecīlijas skolas direktore; tur mācījās Lora. Runa esot par Loras uzvedību, viņa teica. Un diez vai šo jautājumu vislabāk būtu apspriest pa telefonu.

Ričards bija aizņemts darījumos. Viņš ieteica man par pavadoni Vinifredu, bet es sacīju, ka tas nekādā ziņā nevar būt nekas īpašs;

es pati tikšu ar visu skaidrībā un, ja tur būs kas svarīgs, at­stāstīšu Ričardam. Es pieteicos vizītē pie direktores, kuras uzvārdu esmu aizmirsusi. Izraudzījos tādu apģērbu, kurš, manuprāt, spētu direktori iebiedēt vai vismaz atgādinātu viņai par Ričarda stāvokli un ietekmi: šķiet, biju uzvilkusi kašmira mēteli, apdarinātu ar tiņa ādu — pārāk siltu gadalaikam, toties iespaidīgu, — un uzlikusi cepuri, rotātu ar beigtu fazānu vai, pareizāk sakot, ar tā ķermeņa daļām. Ar spārniem, asti un galvu, kam ieliktas apaļas, mazas, sarkanas stikla actiņas.