Aklais slepkava

Lora nedejoja. Viņa neprata dejot, un tas viņu arī neinte­resēja; turklāt viņa bija par jaunu. Pēc vakariņām viņa parasti ieslēdzās savā kajītē; viņa apgalvoja, ka lasot. Trešajā ceļojuma dienā pie brokastgalda plaksti viņai bija pietūkuši un apsarkuši.

Neilgi pirms pusdienām es gāju Loru meklēt. Atradu viņu zvilnam atpūtas krēslā, apsegušos ar pledu līdz pat kaklam; viņa apātiski noraudzījās apļu mešanas spēlē. Es apsēdos viņai blakus. Garām aizsoļoja muskuļaina, jauna sieviete, vezdama septiņus suņus, katru savā saitē; par spīti vēsajam laikam viņa bija ģērbusies šor­tos, kājas bija iedegušas brūnas.

"Es varētu dabūt tādu darbu," Lora ierunājās.

"Kādu darbu?"

"Vadāt suņus," viņa teica. "Citu cilvēku suņus. Man patīk suņi."

"Tev nepatiktu īpašnieki."

"Es jau nevestu staigāt īpašniekus." Lora bija uzlikusi saules­brilles, bet pati drebinājās.

"Vai kaut kas noticis?" es jautāju. "Nē."

"Izskatās, ka tu salsti. Ka tik nebūsi slima."

"Man nekas nekaiš. Beidz uztraukties."

"Bet es taču raizējos par tevi."

"Vari neraizēties. Man ir sešpadsmit gadu. .Es pati zinu, esmu vai neesmu slima."

"Es apsolīju tēvam, ka rūpēšos par tevi," es kokaini teicu. "Un mātei arī."

"Tas bija muļķīgi darīts."

"Šaubu nav. Bet es biju ļoti jauna un pati nezināju, ko daru. Tā, redz, jaunībā notiek."

Lora noņēma saulesbrilles, bet uz mani neskatījās. "Citu cil­vēku solījumi nav mana vaina," viņa sacīja. "Tēvs uzvēla tev plecos atbildību par mani. Viņš pats nekad nezināja, ko iesākt ar mani — ar mums. Bet tagad viņš ir miris, viņi abi ir miruši, tāpēc viss nokārtojies. Es tevi atsvabinu. Tu esi brīva no nastas."

"Lora, kas noticis?

"Nekas," viņa atteica. "Bet katru reizi, kad es vienkārši gribu padomāt — tikt skaidrībā —, tu nolem, ka es esmu slima, un sāc mani tirdīt. Tas mani tracina."

"Tas nu gan nav godīgi," es iebildu. "Es vienmēr esmu centusies pēc labākās sirdsapziņas, nekad neesmu nepamatoti pie­dēvējusi tev nekādu vainu, vienmēr esmu veltījusi tev vislie­lāko…"

"Lai nu paliek," Lora mani pārtrauca. "Paskaties, kas par muļķīgu spēli!"

To visu es piedēvēju senām bēdām — sērām par Aviljonu un par visu, kas tur noticis. Vai varbūt viņa joprojām sēroja par

Alekšu Tomasu? Būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu, uzstāt,

tomēr šaubos, vai arī tad Lora būtu man izpaudusi, kas viņu nomāc patiesībā.

Ja neņem vērā Loru, tad no šī ceļojuma es visskaidrāk atceros to laupīšanu, kura risinājās pa visu kuģi tai dienā, kad mēs iegājām ostā. Viss, uz kā bija Karalienes Mērijas monogramma, nozuda rokassomiņās un čemodānos — vēstuļpapīrs, galda pie­derumi, dvieļi, ziepju trauciņi un tā tālāk, — viss, kas nebija pieķēdēts pie grīdas. Dažs labs pat noskrūvēja krānu rokturus, mazākos spoguļus un durvju kliņķus. Pirmās klases pasažieri izrīkojās vēl trakāk par pārējiem; bet bagātnieki jau vienmēr ir bijuši kleptomāni.

Kāds bija šīs laupīšanas loģiskais pamatojums? Suvenīru ieguve. Šiem ļaudīm bija nepieciešams kaut kas tāds, kas palīdzētu atcerēties sevi pašus. Dīvainas ir šīs suvenīru medības: tagad kļūst par toreiz, joprojām būdams tagadnē. Tu īsti netici, ka eksistē, tāpēc nočiep pierādījumu vai kaut ko tādu, ko esi noturējis par pierādījumu.

Es pati pievācu pelnutrauku.

Vīrietis ar liesmojošu galvu

Vakar vakarā es iedzēru vienu no ārsta parakstītajām tabletēm. Tā gan palīdzēja iemigt, bet tad man rādījās sapnis, un šis sapnis nebūt nebija labāks par tiem, kuri man rādījās tāpat bez zālēm.

Es stāvēju uz Aviljonas steķiem, apkārt kā zvārgulīši šķindēja salūzušais, zaļganais upes ledus, bet man mugurā nebija ziemas mēteļa — tikai kokvilnas kleitiņa ar tauriņu rakstu. Un galvā cepure no plastmasas puķēm drausmīgās krāsās — tomātu sarkanā, šaušalīgā ceriņkrāsā —, ko no iekšpuses izgaismoja sīciņas spul­dzītes.

Kur ir manējā,? jautāja Lora tādā balsī kā toreiz, kad viņai bija pieci gadi. Es paskatījos lejup uz viņu, bet tad mēs vairs nebijām bērni. Lora bija kļuvusi veca, tāpat kā es; acis viņai bija kā mazas, izžuvušas rozīnes. Tas mani pārbiedēja, un es pamodos.

Pulkstenis bija trīs naktī. Nogaidīju, līdz sirds mitējās protestēt, tad notaustījos lejup pa kāpnēm un uzvārīju sev pienu. Vajadzētu gan būt pietiekami gudrai, lai nepaļautos uz zālēm. Bezsamaņu nevar tik lēti nopirkt.

Bet turpināsim.

Nokāpusi no Karalienes Mērijas klāja, mūsu ģimene pavadīja trīs dienas Ņujorkā. Ričardam bija jāpabeidz kaut kādi darījumi; bet mēs tikmēr varot apskatīt pilsētu, viņš teica.

Lora negribēja nedz iet skatīties Rockettes priekšnesumus, nedz uzbraukt Brīvības statujas vai Empire State Building virsotnē. Viņa negribēja arī iet uz veikaliem. Viņa sacīja, ka gribot vienkārši staigāt pa ielām un skatīties uz to, kas tur redzams, bet Ričards iebilda, ka vienatnē tas viņai esot bīstami, tāpēc es gāju viņai līdzi.

Lora nebija runātīga, — īsts atvieglojums pēc Vinifredas, kura bija apņēmusies būt tik runātīga, cik tas vispār ir cilvēka spēkos.