Aklais slepkava

"Nē," atbildēja Lora. "Kāpēc gan? Tēvs nekad mūs tajā ne­vizināja. Viņš vizināja tikai Kalliju Ficsimonsu." Mēs atradāmies ēdamistabā; vismaz garais galds vēl bija savā vietā. Es prātoju, ko Ričards — vai drīzāk Vinifreda — nolems darīt ar Tristanu un Izoldi un viņu stiklaino, vecmodīgo mīlasstāstu.

"Kallija Ficsimonsa bija atbraukusi uz bērēm," Lora sacīja. Mēs bijām divatā; Vinifreda bija uzkāpusi augšstāvā uz savu kos­mētisko atpūtu, kā pati to dēvēja. Uz plakstiem viņa bija uzlikusi vates piciņas, samitrinātas kumelīšu uzlējumā, bet seju noklājusi ar dārgu, zaļu dūņu putru.

"Ak tā? Tu man neesi stāstījusi."

"Man piemirsās. Rīnija bija nikna uz viņu."

"Par to, ka viņa atbrauca uz bērēm?"

"Par to, ka viņa nebija atbraukusi agrāk. Pret Kalliju viņa izturējās visai rupji. Viņa teica: "Tu esi stundu par vēlu un grasi par lētu.""

"Bet viņa jau nevarēja Kalliju ciest! Viņa vienmēr dusmojās, kad Kallija atbrauca paciemoties! Viņa uzskatīja Kalliju par padauzu!"

"Viņa droši vien nebija tik pamatīga padauza, lai izdarītu Rīnijai pa prātam. Viņa noslinkoja un nepaveica savu darbu, kā nākas."

"Padauzas darbu?"

"Nu, pēc Rīnijas domām, Kallijai vajadzēja izturēt līdz galam. Vismaz būt šeit tad, kad tēvs bija nonācis tādās grūtībās. Kliedēt viņa drūmās domas."

"To visu teica Rīnija?"

"Ne gluži, bet varēja tak noprast, ko viņa domā."

"Ko darīja Kallija?"

"Izlikās, ka nesaprot. Un pēc tam viņa darīja to, ko bērēs dara visi. Raudāja un meloja."

"Ko meloja?" es jautāju.

"Viņa sacīja — kaut arī politiskā ziņā abu uzskati ne vienmēr esot sakrituši, tēvs tomēr esot bijis bezgala labs cilvēks. Rīnija ņurdēja — politiskā ziņā, ko tu neteiksi, bet klusītēm, pie sevis."

"Manuprāt, viņš tiešām centās tāds būt," es piezīmēju. "Tas ir — labs."

"Nu, viņš necentās pietiekami," Lora noteica. "Vai tad tu neatceries, kā viņš mēdza sacīt? Ka mēs esam atstātas viņam uz kakla, it kā mēs būtu kāda cilpa."

"Viņš centās, cik spēdams," es paliku pie sava.

"Vai atceries tos Ziemassvētkus, kad viņš pārģērbās par Santa Klausu? Tas bija pirms mātes nāves. Man nupat bija apritējuši pieci gadi."

"Jā," es apstiprināju. "Tieši to jau es saku. Viņš centās."

"Tas man riebās," Lora noteica. "Man vienmēr ir riebušies tāda veida pārsteigumi."

Mums bija likts gaidīt ģērbtuvē. Halles dubultdurvīm priekšā bija caurspīdīgi aizkari, tāpēc mēs nevarējām ieskatīties plašajā hallē, kur pa vecai modei atradās kamīns; un tur bija novietota Ziemassvētku eglīte. Mēs sēdējām uz ģērbtuves dīvāniņa, aiz kura pie sienas atradās garens spogulis. Pie garā stieņa karājās mēteļi — tēva mēteļi, mātes mēteļi, virs tiem cepures — mātes cepures ar garām putnu spalvām, tēva — ar īsākām. Tur oda pēc gumijas botēm, pēc svaigiem priežu sveķiem un ciedriem no vītnēm, kas bija aptītas ap parādes kāpņu margām, un pēc vaska uz siltiem grīdas dēļiem, jo kurējās kurtuve: radiatori šņāca un tinkšķēja. No palodzes apakšas vilka auksts vējš, atnesdams nežēlīgo, pacilājošo sniega smaržu.

Ģērbtuvē bija viena griestu lampa; tai bija dzeltens zīda abažūrs. Stikla durvīs es redzēju mūsu atspulgu: mūsu tumšzilās samta klei­tiņas ar mežģīņu apkaklītēm, mūsu baltās sejas, mūsu palsos, vidū pāršķirtos matus, mūsu palsās rokas, saliktas klēpi. Mūsu baltās zeķītes, mūsu melnās lakādas kurpītes. Mums bija mācīts sēdēt, sakrustojot kājas pie potītēm — nekad ne celi pār celi —, un tieši tā mēs arī sēdējām. Spogulis mums aiz muguras pacēlās kā stikla burbulis, kas nirst ārā no mūsu galvvidiem. Es dzirdēju mūsu ieelpas un izelpas: gaidīšanas elpu. Izklausījās, it kā elpotu kāds cits — kaut kas liels, bet neredzams, paslēpies mēteļos, kas apslāpē skaņu.

Piepeši dubultdurvis atvērās. Tur stāvēja kāds vīrs sarkanās drānās, sarkans milzis, kurš slējās augšup kā tornis. Viņam aiz muguras bija nakts tumsa un liesmu blāzma. Viņa seju klāja balti dūmi. Galva viņam liesmoja. Viņš metās uz priekšu: rokas bija izstieptas. No viņa mutes skanēja auri vai kliedzieni.

Es mirkli izbijos, tomēr biju pietiekami liela, lai saprastu, kas ar to domāts. Šīm skaņām vajadzēja nozīmēt smieklus. Tas bija tikai tēvs, kurš tēloja Santa Klausu, un viņš nemaz nedega — tā bija atblāzma no eglītes, sveču vainags ap viņa galvu. Viņš bija uzvilcis savus sarkanos brokāta rītasvārkus — otrādi, ar mugurpusi uz priekšu — un bārdu uzmeistarojis no vates.

Māte mēdza sacīt, ka viņš neapzinoties pats savu spēku: viņš neapzinājās, cik liels ir salīdzinājumā ar pārējiem. Viņam droši vien nenāca ne prātā, cik briesmīgs viņš var izskatīties. Vismaz Lorai viņš šķita briesmīgs.

"Tu kliedzi un kliedzi," es sacīju. "Tu nesaprati, ka viņš tikai izliekas."

"Vēl ļaunāk," Lora teica. "Es nospriedu, ka viņš izliekas visās citās reizēs." "Kā tā?"

"Es nodomāju, ka tāds viņš ir īstenībā," Lora pacietīgi pa­skaidroja. "Ka patiesībā viņš deg. Visu laiku."

Nariņa