Aklais slepkava

Šodien man brokastīs bija kas neparasts. Kaut kādas jaunas brokastu pārslas, ko atvedusi Maira, lai vairotu manu sparu: viņa sirsnīgi tic visam, kas rakstīts pārslu kārbām otrā pusē. Ar vien­tiesīgiem burtiem tādā krāsā kā cukurgailīši, kā pūkainas kokvilnas treniņtērpi, tur ir vēstīts, ka šīs pārslas esot gatavotas nevis no ķimizētas, pārmēru komerciālas kukurūzas un kviešiem, bet gan no mazpazīstamiem graudiem ar grūti izrunājamiem nosaukumiem — arhaiskiem, mistiskiem. Šo graudaugu sēklas esot uzietas pirmskolumba laiku kapenēs un ēģiptiešu piramīdās; šāda detaļa liek ticēt autentiskumam, tomēr, ja padomā, nemaz nav tik iedrošinoša. Šīs pārslas ne tikai izmēzīs tev iekšas kā tāds katlu beržamais; tās arī čukst par atjaunotu dzīvotspēju, par bezgalīgu jaunību, par nemirstī­bu. Kārbas mugurpusi rotā elastīga vītne, sārta kā zarna, priekšpusē ir nefrīta mozaīkas seja bez acīm, un tie, kuri atbild par reklāmu, noteikti nav aptvēruši, ka tā ir acteku bēru ceremonijas maska.

Par godu šīm jaunajām brokastu pārslām es piespiedu sevi kārtīgi apsēsties pie virtuves galda, ar sedziņu škīvjapakšā un ar papīra salveti pie rokas. Tie, kuri dzīvo vieni, gluži nemanāmi pierod ēst stāvus: kāpēc krāmēties ar smalkām izrīcībām, ja nav neviena cita, kas tajās piedalītos vai tās vērtētu? Taču izlaidība vienā jomā var novest pie jucekļa visās.

Vakar es nolēmu izmazgāt vēju, parādīt Dievam garu degunu, strādājot svētdienā. Tiesa, viņam viens pīpis, kas šī par nedēļas dienu: debesīs, tāpat kā zemapziņā — vismaz tā mums tiek apgalvots — laika vispār nav. Bet patiesībā es gribēju parādīt garu degunu Mairai. Lai es neklājot gultu, saka Maira; lai es nenesot smagus grozus ar netīro veļu lejā pa ļodzīgajām kāpnēm uz pagrabu, kur atrodas mūžvecā, drausmīgā veļasmašīna.

Kas mazgā veļu? Maira, kurš gan cits. Ja jau esmu šeit, tad žigli izmazgāšu kādu strēķīti, viņa parasti saka. Tad mēs abas izliekamies, ka viņa nav neko mazgājusi. Mēs sazvērnieciski uz­turam fikciju — vismaz tā strauji pārvēršas par fikciju —, ka es pati spēju tikt ar visu galā. Taču šīs izlikšanās spriedze jau sāk Mairu nogurdināt.

Un viņai arvien biežāk sāp mugura. Viņa grib sameklēt kādu sievieti, kādu ziņkārīgu, nolīgtu svešinieci, kas nāktu šurp un apdarītu visus darbus. Maira aizbildinās ar manu sirdi. Nez kādā veidā viņa ir uzzinājusi gan par to, gan par ārstu, par viņa brīnumlīdzekļiem un pareģojumiem, — es domāju, to viņai būs izpaudusi ārsta palīdze, ķīmiska sarkanmate, kurai mute ne mirkli nestāv ciet. Šajā miestā visi tenko kā negudri.

Pateicu Mairai, ka tā ir mana darīšana, ko iesākt ar savu netīro veļu: to nezināmo sievieti es atgaiņāšu, cik ilgi vien būs iespējams. Cik lielā mērā šādu apņemšanos rada tas, ka man ir kauns? Diezgan lielā. Es negribu, lai kāds cits bāž degunu manos trūkumos, manos traipos un smakās. Maira to drīkst, jo es viņu pazīstu un viņa pazīst mani. Es esmu krusts, kas viņai jānes: es esmu tā, kas pārējo acīs padara viņu tik labu. Viņai vajag tikai izrunāt manu vārdu un pārgriezt acis, un viņai tūdaļ dāvā grēku atlaidi — ja ne eņģeļi, tad vismaz kaimiņi, un tiem izpatikt ir daudz grūtāk.

Nepārprotiet mani. Es neņirgājos par labestību, kura ir tikpat sarežģīta kā ļaunums, toties daudz grūtāk izskaidrojama. Tomēr lāgiem ir grūti ar to samierināties.

Pieņēmusi lēmumu — un jau iepriekš iztēlojusies Mairas iz­misušos blējienus, ieraugot izmazgāto un salocīto dvieļu kaudzi un manu pašapmierināto, triumfējošo smīnu —, es uzsāku pārdrošo veļas mazgāšanas dēku. Es rakņājos pa veļas grozu, par mata tiesu neiegāzdamās tajā uz galvas, un izzvejoju laukā to, ko, manuprāt, varētu valkāt; reizē es vairījos no nostalģijas pēc seno laiku drānām. (Cik burvīgas tās bija! Tādas mantas vairs neražo — po­dziņas apvilktas ar audumu, vīles šūtas ar rokām. Nu, var jau būt, ka ražo, bet es tās nekad neredzu, turklāt tik un tā nevarētu tādas atļauties un tajās iespraukties. Tādiem apģērba gabaliem mēdz būt jostasvieta.)

Sametusi izraudzīto veļu plastmasas grozā, es dodos ceļā, pa­kāpienu pēc pakāpiena, sāniski pa kāpnēm kā tāda Sarkangalvīte cauri briesmām ceļā uz vecmāmiņas māju. Tikai — es jau pati esmu tā vecmāmiņa, un manī pašā ir ļaunais vilks. Un grauž, un grauž.