Aklais slepkava

Otrkārt, tur nebija dzimšanas kā tādas. Šīs sievietes izauga kokos, pie kātiņa, kurš bija nostiprināts galvvidū, un, kad no­gatavojās, priekšteces viņas noplūca. Treškārt, tur nebija nāves kā tādas. Kad pienāca laiks, katra firziķsieviete — tā viņas drīz iesauca Boids un Vils — vienkārši izjauca savu molekulu struktūru, un molekulas, plūstot caur kokiem, drīz savienojās jaunā, svaigā sievietē. Tāpēc pati pēdējā sieviete gan substances, gan veidola ziņā bija identiska pašai pirmajai.

Kā viņas zināja, ka ir pienācis laiks? Izjaukt molekulu struk­tūru?

Pirmkārt, pēc smalkajām krunciņām, kas parādījās viņu sam­tainajā ādā, kad viņas bija pārbriedušas. Otrkārt, pēc mušām.

Pēc mušām?

Pēc augļu mušām, kuras baros sijājās virs viņu sarkanajiem matu tīkliņiem.

Un tas, pēc tavām domām, ir laimīgs stāsts?

Pagaidi. Tas vēl nav galā.

Pēc kāda laika šī eksistence, lai cik brīnišķīga, sāka Boidam un Viļam apnikt. Pirmkārt, sievietes viņus nemitīgi pārbaudīja, lai redzētu, vai viņi ir laimīgi. Vīrietim tas var kļūt par nastu. Turklāt nebija nekā tāda, ko -šīs meičas nebūtu ar mieru darīt. Viņas bija pilnīgi bezkaunīgas vai nepazina kaunu, visviens. Pēc pieprasījuma viņas uzvedās kā pēdējās padauzas. Pat apzīmējums "ielene" viņām būtu par maigu. Un viņas spēja arī kļūt biklas un klīrīgas, vairīgas, kautras; viņas spēja pat šņukstēt un raudāt — arī to pēc pasūtinājuma.

Sākumā Viļu un Boidu tas sajūsmināja, bet pēc kāda laika sāka kaitināt.

Ja šīm sievietēm iesita, tecēja nevis asinis, bet tikai sula. Ja iesita stiprāk, viņas izkusa saldā, šķiedrainā biezenī, kas drīz pārvērtās par citu firziķsievieti. Likās, viņas nejūt sāpes, un Vils un Boids sāka prātot, vai viņas vispār jūt baudu. Vai visa šī ekstāze bija tikai tēlota?

Jautātas par to, meičas tikai smaidīja un izvairījās no atbildes. Viņas nebija iespējams izdibināt.

Zini, ko man tagad gribētos? vienā jaukā dienā ieteicās Vils.

Varu derēt, ka to pašu, ko man, atsaucās Boids.

Pamatīgu, lielu, grilētu steiku, no kura pil asinis. Lielu kaudzi kartupeļu čipsu. Un vienu aukstu aliņu.

Tieši tā. Un pēc tam vienu zvērīgu izkaušanos ar tiem zvīņainajiem riebekļiem no Ksenora.

Tu esi pareizi sapratis.

Viņi nolēma doties izlūkos. Lai gan viņiem bija pateikts, ka AaA uz visām pusēm ir vienāda un ka viņi atrastu tikai citus kokus un lapenes, citus putnus un tauriņus, citas krāšņas sievietes, abi tomēr devās uz rietumiem. Pēc ilga laika un bez kādiem pie­dzīvojumiem viņi nonāca pie neredzamas sienas. Tā bija slidena kā stikls, bet mīksta un pakļāvīga, ja tai piespiedās. Pēc tam tā atlēca atpakaļ vietā. Tā bija augstāka, nekā viņi spēja aizsniegties vai uzrāpties. Tā bija kā milzīgs kristāla burbulis.

Manuprāt, mēs esam iespundēti lielā, caurspīdīgā cicī, teica Boids.

Viņi apsēdās sienas pakājē, dziļa izmisuma pārņemti.

Šiten ir miers un pārpilnība, sacīja Vils. Naktīs mīksta gulta un saldi sapņi, tulpes uz saulaina brokastgalda, mazs sievišķītis, kas vāra kafiju. Visa mīlestība, par kādu jebkad esi sapņojis, visos veidos un variantos. Viss, ko vīriem gribas, kad viņi ir tur, ārā, un karo citā telpas dimensijā. Tas ir tas, par ko citi vīrieši atdo­tu dzīvību. Vai man taisnība?

Nu tu gan pateici, sacīja Boids.

Bet tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība, Vils turpināja. Tas noteikti ir slazds. Tas pat var būt kāds velnišķīgs ksenoriešu iz­gudrojums, lai atturētu mūs no kara. Paradīze, bet laukā no tās mēs nevaram tikt. Un kaut kas tāds, no kā tu nevari tikt laukā, ir elle.

Bet šī nav elle. Šī ir laime, teica firziķsieviete, materializēdamās netāla koka zarā. No šejienes nav kurp doties. Nomierinieties. Izklaidējieties. Gan pieradīsiet.

Un nu stāsts ir galā.

Un viss? viņa jautā. Tu taisies atstāt abus šos vīrus iespun­dētus tur uz visiem laikiem?

Es izdarīju to, ko tu gribēji. Tu gribēji laimi. Bet es varu atstāt viņus tur vai izlaist ārā, atkarībā no tavas vēlēšanās.

Tad laid viņus ārā.

Ārā ir nāve. Atceries?

Ak jā. Skaidrs. Viņa pagriežas uz sāniem, pārvelk sev pāri kažoku, apliek roku viņam apkārt. Bet attiecībā uz firziķsievietēm tu maldies. Viņas nav tādas, kā tu domā.

Kādā ziņā es maldos?

Tu vienkārši maldies.

The Mail and Empire, 1936. gada 19. septembrī

GRIFENS BRĪDINA PAR SARKANO BRIESMĀM SPĀNIJĀ

SPECIĀLI AVĪZEI THE MAIL AND EMPIRE

Pagājušā ceturtdienā, teikdams iedvesmotu runu Impērijas klubā, ievērojamais rūpnieks Ričards E. Grifens (Grifena-Ceisa Karaliskā apvienotā kompānija) brīdināja par iespējamām briesmām, kuras apdraud pasaules kārtību un mierīgu starptautisko tirdzniecību civilā konflikta dēļ, kas patlaban risinās Spānijā. Viņš teica, ka republikāņi rīkojas pēc sarkano norādījumiem, ko jau apliecinājusi privātīpašuma sagrābšana, mierīgo iedzīvotāju nogalināšana un zvē­rības, kas pastrādātas pret reliģiju. Daudzas baznīcas ir apgānītas un nodedzinātas, mūķeņu un priesteru slepkavošana esot kļuvusi par ikdienišķu parādību.