Aklais slepkava

Tādus stāstus nu es zinu. Skumjus. Bet katrs stāsts, novests līdz loģiskajam atrisinājuma, ir skumjš, jo beigās visi nomirst. Dzimšana, kopošanās un nāve. Izņēmumu nav, ja nu vienīgi attiecībā uz kopošanos. Daži nabadziņi nedabū pat to.

Bet pa vidu var būt laimīgi posmi, viņa ieminas. Starp dzimšanu un nāvi — vai tad ne? Lai gan man šķiet, ja tic paradīzei, tad stāsts savā ziņā varētu būt laimīgs — tas ir, stāsts par miršanu. Tevi ieaijā eņģeļu pulki, un tā tālāk.

Nūja. Kad nomirsi, debesis tevi gaidīs kliņģeris. Nē, paldies.

Tomēr var būt laimīgi posmi, viņa neatlaižas. Vismaz vairāk, nekā stāstos parasti iekļauj tu. Necik daudz tādu tu neiekļauj.

Tu domā to posmu, kurā mēs apprecamies un apmetamies mazā mājiņā, un mums ir divi bērni? To posmu?

Tu esi negants.

Labi, viņš saka. Tu gribi laimīgu stāstu. Redzu, ka tu nelik­sies mierā, pirms tādu nedzirdēsi. Te būs.

Ritēja deviņdesmit devītais gads karā, kurš kļuva pazīstams kā Simtgadu karš jeb Ksenoriešu kari. Ksenoru — planētu, kura atradās citā telpas dimensijā — apdzīvoja ārkārtīgi saprātīgu un ārkārtīgi cietsirdīgu būtņu dzimums, dēvēts par ķirzakcilvēkiem, bet paši sevi viņi tā nesauca. Viņi bija septiņas pēdas gari, zvīņaini un pelēki. Acu zīlītes bija vertikālas kā kaķiem vai čūskām. Āda viņiem bija tik sīksta, ka drēbes parasti nevajadzēja valkāt, atskaitot īsas bikses, darinātas no karkinīla — lokana, sarkana metāla, kurš uz Zemes nav pazīstams. Tās aizsargāja vitālās ķermeņa daļas, kuras arī bija klātas ar zvīņām un, piebildīsim, milzīgas, bet reizē vārīgas.

Nu, paldies Dievam, vismaz kaut kas bija vārīgs, viņa smie­damās saka.

Es jau domāju, ka tas tev patiks. Lūk, un viņu nodoms bija — sagūstīt lielu daudzumu Zemes sieviešu un radīt ar iz­cilām īpašībām apveltītu būtņu dzimumu, pa pusei cilvēkus, pa pusei ksenoriešu ķirzakcilvēkus, kas labāk par viņiem būtu piemē­roti dzīvei uz dažādām citām apdzīvojamām visuma planētām — spējīgi pielāgoties svešām atmosfērām, lietot dažādu pārtiku, preto­ties nezināmām slimībām un tā tālāk —, bet kuriem piemistu arī ksenoriešu spēks un ārpuszemes saprāts. Šis superdzimums izplatītos visumā un iekarotu to, pa ceļam aprijot citu planētu iemītniekus, jo ķirzakcilvēkiem bija nepieciešama izplešanās telpa un jauni proteīna avoti.

Ksenora ķirzakcilvēku kosmosa flote pirmo reizi bija uzbrukusi Zemei 1967. gadā, raidot iznīcinošus triecienus pa lielākajām pil­sētām, kurās bija gājuši bojā miljoni. Valdot vispārējai panikai, kirzakcilvēki bija pārvērtuši Eirāzijas un Dienvidamerikas daļas par savām vergu kolonijām, pakļāvuši jaunākās sievietes saviem ellišķīgajiem vairošanās eksperimentiem un aprakuši vīriešu mirstīgās atliekas milzīgās bedrēs, pēc tam kad bija apēduši tās viņu ķermeņa daļas, kurām deva priekšroku. Viņiem garšoja smadzenes un jo sevišķi sirdis, un nieres, viegli apceptas.

Taču ksenoriešu piegādes līnijas iznīcināja raķešu uguns no slepenām Zemes instalācijām, tādējādi atņemot vitālās sastāvdaļas ķirzakcilvēku nāvējošo zorha staru ieročiem; Zeme bija atguvusies un devās prettriecienā — ne tikai ar saviem karaspēkiem, bet arī ar gāzes mākoņiem, kurus veidoja no retajām Irīdas horca vardēm iegūta inde, kuru Ulintas nakrodi reiz izmantojuši saviem bultu galiem un pret kuru, kā bija atklājuši Zemes zinātnieki, ksenorieši bija sevišķi uzņēmīgi. Tā nu izredzes bija izlīdzinājušās.

Turklāt viņu karkinīla bikses viegli uzliesmoja, ja vien izdevās tām precīzi trāpīt ar raķeti, kura jau bija pietiekami sakarsusi. Zemes snaiperi ar saviem ieročiem, kuriem bija optiskie tēmēkļi un fosfora tāldarbības lodes, kļuva par dienas varoņiem, lai gan viņiem draudēja barga atmaksa, kurā ietilpa spīdzināšana ar elek­trību līdz šim nepazīstamos un neizturami sāpīgos veidos. Ķirzak­cilvēkiem diez kā nepatika, ja uzliesmoja viņu ķermeņa intīmākās daļas, un tas arī bija saprotams.

Tagad, 2066. gadā, ķirzakcilvēki bija atsisti atpakaļ, vēl citā telpas dimensijā, kur viņus vajāja Zemes kaujas piloti savos maza­jos, ašajos, divvietīgajos uzbrukuma kuģīšos. Viņu galīgais mērķis bija pilnīgi iznīcināt ksenoriešus, paturot varbūt tikai kādus pāris dučus, ko izstādīt īpaši nocietinātos zoodārzos ar neplīstoša stikla logiem. Taču ksenorieši nepadevās bez kaujas uz dzīvību un nāvi. Viņiem joprojām bija dzīvotspējīga flote un azotē pietaupīti vēl daži slepeni triki.

Azotē? Man likās, virs jostasvietas viņi bija kaili.

Apžēliņ, neskaldi matus. Tu saproti, ko es domāju.

Vils un Boids bija divi veci čomi — divi rētaini un kaujās rū­dīti uzbrukuma kuģu veterāni, karojuši jau trīs gadus. Uzbrukuma kuģu dienestā tas bija ilgs laiks, jo tur tika ciesti lieli zaudējumi. Komandieri mēdza sacīt, ka drosme abiem esot lielāka par sprie­šanas spējām, tomēr pagaidām viņi bija tikuši cauri sveikā — par spīti savai pārsteidzībai vienā riskantā uzbrukumā pēc cita.