Aklais slepkava

Pēc brīža šis pasaules priekšmeti ap viņu atkal iegūst apveidus. Tur ir viņa rakstāmmašīna, tā nedroši stāv uz niecīgā mazgājamā galdiņa. Līdzās — zilā ceļasoma, tai virsū, gluži nevietā, uzlikta mazgājamā bļoda. Uz grīdas saņurcīts krekls. Kāpēc nomests audums vienmēr liecina par iekāri? Laikam tāpēc, ka tā veidols tik izmežģīts, tik impulsīvs. Tāpat izskatās liesmas gleznās — kā oranžs audums, kas spēji uzsviests gaisā.

Viņi guļ gultā, milzīgā, kokgriezumiem rotātā sarkankoka vei­dojumā, kas aizpilda gandrīz visu telpu. Reiz, kaut kur tālu, tā ir bijusi pūra mēbele, tai bijis paredzēts kalpot visu mūžu. Mūžs, cik muļķīgs šis vārds šķiet patlaban; ilgstamība, cik bezjēdzīgi. Ar viņa kabatas nazi viņa sagriež ābolu, liek šķēlītes viņam mutē.

Ja es būtu naivāks, tad nodomātu, ka tu mēģini mani pa­vedināt.

Nē — es tikai noturu tevi pie dzīvības. Es tevi nobaroju, lai vēlāk apēstu.

Tā nu ir perversa doma, jaunkundz.

Jā. Tā ir tavējā. Tikai nestāsti, ka esi aizmirsis mirušās sie­vietes ar debesziliem matiem un acīm kā čūsku pilnām bedrēm. Viņas apēstu tevi brokastīs.

Tikai tad, ja es atļautu. Viņš atkal sniedzas pēc viņas. Kur tu tik ilgi paliki? Cik nedēļu jau pagājis.

Jā. Pagaidi. Man tev kaut kas jāpasaka.

Vai tas ir steidzami? viņš jautā.

Jā. Vispār nē. Nē.

Saule laižas lejup, pār gultu slīd aizkaru ēnas. Ārā uz ielas balsis, nepazīstamas valodas. To es atcerēšos mūžīgi, viņa sev saka. Tad: Kāpēc es domāju par atcerēšanos? Vēl jau nav tad, vēl ir tikai tagadne. Tas vēl nav beidzies.

Esmu izdomājusi stāstu līdz galam, viņa ierunājas. Esmu iz­domājusi tam nākamo daļu.

Ak tā? Tev radušās pašai savas idejas?

Man vienmēr ir bijušas pašai savas idejas.

Labi. Tad paklausīsimies, viņš smīnot saka.

Lai notiek, viņa piekrīt. Pēdējais, kas mums zināms, bija tas, ka meitene un aklais vīrietis tika aizvesti pie Līksmes Kalpa, Postīšanas ļaužu — barbaru iebrucēju vadoņa, jo abi tika uzska­tīti par iespējamiem dievišķajiem sūtņiem. Izlabo mani, ja kļūdos.

Tu tiešām ņem to visu vērā? viņš izbrīnījies jautā. Tu tiešām to atceries?

Skaidrs, ka atceros. Es atceros katru tavu vārdu. Viņi ierodas barbaru nometnē, un aklais slepkava pasaka Līksmes Kalpam, ka esot atnesis viņam vēsti no Neuzvaramā, taču šī vēsts nododama privāti, vienīgi meitenes klātbūtnē. Tas tāpēc, ka viņš negrib izlaist meiteni no acīm.

Viņš taču neredz. Viņš ir akls, atceries?

Tu zini, kā es to domāju. Un Līksmes Kalps saka — labs ir.

Viņš jau neteiktu vienkārši labs ir. Viņš noturētu runu.

Tās daļas es neprotu izstrādāt. Visi trīs ieiet teltī nomaļus no pārējām, un slepkava sāk izklāstīt plānu. Viņš izpaudīšot, kā ieiet SekeLNornas pilsētā bez aplenkuma un bez cilvēku upuriem, tas ir — bez upuriem Postīšanas ļaužu vidū. Lai viņi sūtot turp divus vīrus, viņš pateikšot tiem vārtu paroli, — atceries, viņš zina paroles, — un lai šie vīri, tikuši iekšā, ejot uz kanālu un palaižot pa straumi virvi, līdz ūdens to iznes caur velvi. Lai viņi kaut kur piesienot virves galu — pie kāda pīlāra, vai —, un pēc tam, naktī, pulks karavīru, turēdamies pie virves, ar rokām vilkdamies uz priekšu zem ūdens, varēšot iekļūt pilsētā, pieveikt sardzi, atvērt visus astoņus vārtus, un tad — bingo.

Bingo? viņš smiedamies atkārto. Tas nu nav sevišķi zikronisks vārds.

Nu, tad — lieta būs darīta. Pēc tam viņi varēs slepkavot pēc sirds patikas, ja tāds ir viņu nodoms.

Smalks triks, viņš saka. Ļoti viltīgi.

Jā, tas ir pieminēts Hērodotā vai tamlīdzīgi. Man liekas, tā bija Bābeles krišana.

Tev galvā ir pārsteidzoši daudz visādu senu krāmu, viņš piezīmē. Bet gan jau kaut kas tiks prasīts arī pretī? Abi mūsu jaunie cilvēki nevar turpināt tēlot dievišķos sūtņus. Tas ir pārāk riskanti. Agrāk vai vēlāk viņi pieļautu kādu kļūmi, izgāztos un tad tiktu nogalināti. Viņiem ir jātiek prom.

Jā. Esmu par to padomājusi. Pirms tiek izpausta parole un virziens, aklais vīrietis pieprasa, lai viņi abi tiktu aizvesti uz rie­tumu kalnu pakāji, apgādāti ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un tā tālāk. Viņš paskaidro, ka tur viņi došoties tādā kā svēt­ceļojumā — kāpšot augšā kalnā, lai saņemtu jaunus dievišķos rīkojumus. Tikai tad viņš atdošot preci — ar to viņš domā paroli. Tādējādi, ja barbaru uzbrukums būtu nesekmīgs, viņi abi jau atrastos tādā vietā, uz kuru Sekel-Nornas iedzīvotājiem nemūžam nenāktu prātā viņiem sekot.

Bet tur viņus saplosītu vilki, viņš iebilst. Un, ja ne vilki, tad mirones ar līkiem nagiem un rubīnsarkanām lūpām. Vai arī — meiteni nogalinātu, bet vīrietis tiktu piespiests apmierināt viņu nedabiskās iegribas, līdz beigas viņam, nabadziņam, būtu.

Nē, viņa saka. Tā nenotiks.

Ak šitā gan? Kas to teica?