Aklais slepkava

Tā nekādā ziņā nebiju es. Mūsu pozīcijas — viņas un ma­nējā — tagad bija skaidras; vai varbūt Vinifredai tās bija bijušas skaidras vienmēr un tagad kļuva skaidras arī man. Viņa Ričardam bija nepieciešama, savukārt mani vienmēr varēja aizstāt ar kādu citu. Man darbs bija atplest kājas un aizvērt muti.

Ja tas skan brutāli, tad brutāli tas arī bija. Taču tas nebija nekas neparasts.

Pa dienu Vinifredai vajadzēja mani nodarbināt: viņa negribēja, lai es mokos aiz garlaicības, viņa negribēja, lai es zaudēju sa­valdību. Viņa krietni piepūlēja smadzenes, lai izgudrotu man bezjēdzīgus uzdevumus un tad pārkārtotu manu laiku un telpu tā, lai es brīvi varētu tos veikt. Šie uzdevumi nekad neprasīja pārāk daudz saprašanas, jo Vinifreda nemaz neslēpa, ka uzskata mani tikai par tādu padumju pelīti. Savukārt es nedarīju neko, lai šo priekšstatu kliedētu.

Tāpēc es tiku iesaistīta Pilsētas atradeņu silītes labdarības ballē, kuru organizēja Vinifreda. Viņa iekļāva mani rīkotāju sarakstā, ne tikai, lai mani tramdītu, bet arī tāpēc, ka tas labi atsauktos uz Ričardu. "Rīkotāji" bija joks, viņa neticēja, ka es spētu tikt galā pat ar savām kurpju auklām, tātad — kādu pelnu sijāšanu man varētu uzdot? Adrešu rakstīšanu uz aploksnēm, viņa nolēma. Viņai bija taisnība, to es spēju. Pat itin labi. Līdzi man nebija jādomā, un savu garīgo laiku eš varēju pavadīt citur. ("Paldies Dievam, viens talants viņai ir," es spēju iztēloties Vinifredu stāstām Billijām un Cārlijām, spēlējot bridžu. "Ak, piemirsu — veseli divi!" Smieklu brāzmas.)

Pilsētas atradeņu silīte, kas palīdzēja graustu bērniem — vai vismaz šī labdarības balle — bija Vinifredas kroņa numurs. Tā bija maskuballe — kā gandrīz visi tamlīdzīgi sarīkojumi, jo ļaudīm tolaik patika masku tērpi. Tie viņiem patika gandrīz tikpat stipri kā mundieri. Abi kalpoja vienam mērķim: lai tu nebūtu tas, kas esi, tu varēji tēlot kādu citu. Tā katrs spēja kļūt lielāks un vare­nāks vai valdzinošāks un noslēpumaināks — vienkārši uzvelkot eksotiskas drēbes. Jā, tajā tiešām kaut kas bija.

Vinifreda bija nodibinājusi balles komiteju, tomēr visi zināja, ka visus svarīgos lēmumus viņa pieņem pati. Viņa turēja apļus, citi lēca tiem cauri. Tieši viņa izraudzījās 1936. gada balles tēmu — "Ksanadu". Sāncenši, Daiļo mākslu balles rīkotāji, nesen bija orga­nizējuši balli "Tamerlāns Samarkandā", un tai bija lieli panākumi. Austrumu tēmas nemaz nevarēja neizdoties, un skolā taču ikviens bija mācījies no galvas "Kubla Hanu", tāpēc pat advokāti — pat ārsti — pat baņķieri noteikti zināja, kas ir Ksanadu. Viņu sievas to zināja gluži pašsaprotami.

Liek valstī Ksanadu, lai ceļ Tam prieka pili Kubla Hans; Kur svētā Alfa viļņus vel Sev gultni cauri alām šķel, Kur tumšs gul okeāns.

Vinifreda lika nodrukāt visu dzejoli ar rakstāmmašīnu, mimeografēt un izdalīt mūsu komitejai — lai sāk sprēgāt idejas, viņa teica — un piezīmēja, ka jebkuri mūsu ieteikumi būšot ļoti vē­lami, lai gan mēs zinājām, ka prātā viņa jau ir visu saplānojusi. Dzejolis būšot nodrukāts arī greznajā ielūgumā — ar zelta bur­tiem, gar maliņu zeltaini debeszils arābu raksts. Vai kāds saprotot šādas rakstu zīmes? Nē, bet izskatoties vienkārši burvīgi.

Uz šiem sarīkojumiem drīkstēja ierasties vienīgi ar ielūgumu. Tevi ielūdza, un tad tu maksāji traku naudu, taču loks bija ļoti šaurs. Jautājums par to, kas tiks iekļauts viesu sarakstā, kļuva par tramīgu gaidu iemeslu — tiesa, tikai tiem, kuri šaubījās par savu statusu. Gaidīt ielūgumu un tad nesaņemt to — tas nozīmēja jau priekšlaikus izciest Šķīstītavas mokas. Manuprāt, tādu iemeslu dēļ tika liets daudz asaru, taču slepus, — tajā pasaulē nekad ne­drīkstēja izrādīt, ka tevi kaut kas uztrauc.

Ksanadu skaistums esot (tā teica Vinifreda, nolasījusi dzejoli savā viskija balsī — nolasījusi brīnišķīgi, tas man jāatzīst) — tās skaistums esot apstāklī, ka maskuballē par šādu tēmu katra drīk­stot būt tik atklāta vai noslēpumaina, cik vien vēloties. Korpulentās varot ietīties kuplās brokāta krokās, slaidās varot ierasties kā verdzenes vai persiešu dejotājas un parādīt visu līdz beidzamajam. Caurspīdīgi svārki, rokassprādzes, šķindošas važiņas ap potīti — izvēle esot tikpat kā bezgalīga, un vīriešiem, protams, patīkot pārģērbties par sultāniem un iztēloties, ka viņiem ir harēms. Iz­raisīdama atzinīgu ķiķināšanu, Vinifreda piemetināja — tiesa, viņa šauboties, vai spēšot kādu pierunāt tēlot einuhu.

Lora bija par jaunu šai ballei. Vinifreda plānoja viņai ieiešanu sabiedrībā, pārejas rituālu, kurš vēl nebija noticis, un tikmēr viņa netika uzskatīta par piemērotu ballēm. Tomēr Lora izrādīja diez­gan lielu interesi par sagatavošanās darbiem. Es jutos ļoti at­vieglota, ka viņa reiz atkal izrāda par kaut ko interesi. Par skolas darbiem viņa neinteresējās nekādā ziņā: atzīmes viņai bija draus­mīgi sliktas.

Labojums: Lora interesējās nevis par sagatavošanās darbiem, bet gan par dzejoli. Es to jau zināju kopš Vijoles jaunkundzes laikiem Aviljonā, bet Lora tolaik nebija pievērsusi tam diez kādu uzmanību. Tagad viņa to pārlasīja atkal un atkal.