Aklais slepkava

"Ābolus karamelē," Lora atbildēja. "Virtuļus no Svaigo, mīksto virtu[u bodītes, otrā dienā tie bija lētāki. Cilvēki tur bija ļoti jauki. Karstas desiņas."

"Ak debestiņ," es teicu, veltīdama Ričardam vāru, nosodošu smaidu.

"To ēd citi cilvēki," Lora sacīja, "īstajā dzīvē," — un es sāku mazliet izprast, kāpēc Sanīsaida viņai šķitusi tik vilinoša. Tur bija citi cilvēki — tie cilvēki, kuri Loras izpratnē vienmēr bijuši un paliks citi. Viņa ilgojās kalpot šiem citiem cilvēkiem. Ilgojās kaut kādā veidā viņiem pievienoties. Taču tas viņai nekad neizdevās. Te nu atkal bija atkārtojusies Taikonderogas zupas virtuve.

"Lora, kāpēc tu tā izdarīji?" es jautāju, līdzko bijām palikušas vienas. (Uz jautājumu Kā tu to izdarīji? atbilde bija vienkārša: Londonā viņa bija izkāpusi no vilciena un apmainījusi savu biļeti pret citu, vēlākam braucienam. Vismaz viņa nebija devusies uz kādu citu pilsētu: tad mēs viņu varbūt nebūtu atraduši nekad.)

"Ričards nogalināja tēvu," viņa sacīja. "Es nespēju dzīvot viņa mājā. Tas nav pareizi."

"Patiesībā tas nav taisnīgi," es iebildu. "Tēvs nomira nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ." To sakot, man bija kauns par sevi: es runāju kā Ričards.

"Varbūt tas nav taisnīgi, toties tā ir patiesība. Būtībā tā ir patiesība," viņa noteica. "Un es gribēju dabūt darbu."

"Bet kāpēc?"

"Lai pierādītu, ka mēs — lai pierādītu, ka es to varu. Ka man, ka mums nav vajadzīgs…" Viņa novērsās un sāka kodīt pirkstu.

"Nav vajadzīgs kas?"

"Tu zini," viņa atbildēja. "Viss šis." Viņa pamāja ar roku uz rišoto tualetes galdiņu, uz pieskaņotajiem, puķainajiem aizkariem. "Sākumā es aizgāju pie mūķenēm. Uz Jūras Zvaigznes klosteri."

Ak Dievs, es nodomāju, taču ne atkal mūķenes. Man bija šķitis, ka mūķenēm mēs esam pielikušas punktu. "Un ko viņas teica?" es jautāju laipni un bez kādas intereses.

"Tur nekas neiznāca," Lora atbildēja. "Pret mani viņas izturējās ļoti jauki, tomēr pateica nē. Ne jau tikai tāpēc, ka es neesmu katoliete. Viņas sacīja, ka man neesot īsta aicinājuma, es tikai vairoties no saviem pienākumiem. Viņas sacīja, ja es gribot kalpot Dievam, tad tas man jādara dzīvē, kuru viņš man dāvājis." Pauze. "Bet kādā dzīvē?" viņa teica. "Man nekādas dzīves nav!"

Tad viņa sāka raudāt, un es apskāvu viņu laika nodeldētā žestā — kā toreiz, kad viņa' bija maza. Beidz nu pinkšķēt. Ja man būtu brūnā cukura graudiņš, es būtu viņai to iedevusi, bet brūnā cukura laiks mums jau sen bija aiz muguras. Cukurs nelīdzētu.

"Kā lai mēs tiekam prom no šejienes?" viņa vaimanāja. "Pirms nav par vēlu?" Viņai vismaz pietika saprāta baidīties; viņai saprāta bija vairāk nekā man. Bet es domāju, ka tā ir tikai pusaudžu melodrāma. "Par vēlu kam?" es maigi jautāju. Vajadzēja tikai dziļi ievilkt elpu; dziļi ievilkt elpu, nomierināties, novērtēt stāvokli. Nebija vajadzības krist panikā.

Es domāju, ka spēšu tikt galā ar Ričardu, ar Vinifredu. Es domāju, ka varēšu dzīvot kā pelīte tīģeru pilī, neredzama lodājot apkārt aiz sienām; palikdama klusu, turēdama galvu noliektu. Nē: nu gan es novērtēju sevi par augstu. Es taču nesaskatīju briesmas. Es pat nezināju, ka viņi ir tīģeri. Vēl ļaunāk: nezināju, ka pati varu kļūt par tīģeri. Nezināju, ka šādos apstākļos par tīģeri var kļūt Lora. Un vispār jebkurš.

"Paskaties uz visu no gaišās puses," cik vien mierinoši spē­dama, es sacīju Lorai. Un paplikšķināju viņai pa muguru. "Atnesīšu tev krūzīti silta piena, un tad tu varēsi krietni izgulēties. Rīt tu jutīsies labāk." Taču viņa tikai raudāja un raudāja, un nebija no­mierināma.

Ksanadu

Vakarnakt es redzēju sapni, ka man mugurā ir Ksanadu balles tērps. Tur es biju abesīņu jaunava — meitene ar cimboli. Šis tērps bija no zaļa atlasa: maza bolero jaciņa ar zelta vizuļu apdari, tā drosmīgi atsedza krūšu bedrīti un vidukli; zaļas atlasa biksītes, caurspīdīgas garās bikses. Lērums viltota zelta monētu, sakarinātu ap kaklu un uz pieres. Mazs, amizants turbāniņš ar piespraudi pusmēness formā. Plīvurs pār degunu. Bezgaumīga cirka kostīmu mākslinieka priekšstats par Austrumiem.

Man šķita, ka tajā es izskatos lieliski, bet tad es paskatījos lejup uz savu nokareno vēderu, mezglainajiem, zili dzīslotajiem pirkstu kauliņiem, sažuvušajiem delmiem un atskārtu, ka esmu nevis tajā vecumā, kādā biju toreiz, bet gan savos tagadējos gados.

Tomēr — es neatrados ballē. Es biju viena — vismaz tā likās sākumā — Aviljonas izpostītajā stikla oranžērijā. Apkārt mētājās tukši puķupodi; un vēl citi, nevis tukši, bet ar sausām zemēm un nokaltušiem augiem iekšā. Uz grīdas gulēja viena no akmens sfinksām, apvēlusies uz sāna, saķēpāta ar krāsainu marķeri — vārdi, iniciāļi, rupji zīmējumi. Stikla jumtā rēgojās caurums. Oranžērijā oda pēc kaķiem. Dzīvojamā māja man aiz muguras bija tumša, pamesta, visi, kas tajā dzīvojuši, tagad aizgājuši. Es biju pamesta viena, šajā smieklīgajā maskarādes kostīmā. Bija nakts, spīdēja plāniņš mēness. Tā gaismā es saskatīju, ka viens augs tomēr ir iz­dzīvojis: kāds krūms ar spīdīgām lapām, ar vienu baltu ziedu. Lora, es teicu. Ēnās iesmējās kāds vīrietis.