Aklais slepkava

Tad kādu dienu — tā bija ceturtdiena — es ieraudzīju Alekšu Tomasu. Viņš stāvēja ielas pretējā pusē, gaidīdams zaļo gaismu. Tas bija Kvīnstrītā, pie Jonga veikala. Drēbes viņam bija apval­kātas — zils krekls kā strādniekam un noplukuši platmale —, tomēr tas neapšaubāmi bija Alekss Tomass. Viņš izskatījās apgais­mots, it kā no kāda neredzama avota uz viņu kristu gaismas strēle, darot viņu baismīgi saredzamu. Arī visi pārējie, kas gāja pa ielu, noteikti skatījās uz viņu — un visi noteikti zināja, kas viņš tāds ir! Kuru katru mirkli viņi Alekšu pazīs, sāks kliegt, dzīsies pakaļ.

Mana pirmā doma bija — brīdināt viņu. Bet tad es sapratu, ka brīdināt vajag mūs abus, jo, lai kādās nepatikšanās viņš būtu iejaukts, tajās pēkšņi biju iejaukta arī es.

Es būtu varējusi nepievērst uzmanību. Es būtu varējusi aiz­griezties. Tas būtu gudri darīts. Taču tāda gudrība man tolaik nebija pieejama.

Es nokāpu no ietves un devos pār ielu uz viņa pusi. Iedegās sarkanā gaisma: es paliku ielas vidū. Automašīnas taurēja; skanēja saucieni; satiksme aizdambējās. Nezināju, iet uz priekšu vai atpakaļ.

Tad viņš pagriezās, un sākumā es nebiju pārliecināta, vai viņš mani redz. Es izstiepu rokas gluži kā slīcēja, kas lūdzas glābiņu. Šai mirklī savā sirdī es jau biju lauzusi uzticību.

Vai tā bija nodevība vai varoņdarbs? Varbūt abi. Ne viens, ne otrs netiek apdomāts iepriekš: tādas lietas notiek acumirklī, zibenīgi. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka mēs jau esam tās iz­mēģinājuši, neskaitāmas reizes, klusumā un tumsā; tādā klusumā, tādā tumsā, ka paši to neapzināmies. Akli, bet drošu soli mēs dodamies uz priekšu, kā laizdamies dejā, kura ataususi atmiņā.

Sanisaida

Trīs dienas pēc tam bija jāierodas Lorai. Šoferis aizveda mani uz Jūnionstaciju sagaidīt vilcienu, bet viņas tajā nebija. Viņas nebija arī Aviljonā: es piezvanīju Rīnijai, lai pārbaudītu, un iz­raisīju veselu emociju vētru: viņa vienmēr esot zinājusi, ka kaut kas tāds notiks, tāda jau Lora esot. Viņa aizbraukusi Lorai līdzi uz staciju, viņa nosūtījusi ceļojuma lādi un visu izdarījusi, kā norādīts, viņa veikusi visus piesardzības pasākumus. Būtu vajadzējis braukt kopā ar Loru līdz galam, paskat, kas nu esot iznācis! Viņu noteikti nolaupījis kāds balto vergu tirgotājs.

Loras lāde ieradās laikus, bet pati Lora šķita pazudusi. Ričards uztraucās vairāk, nekā es būtu varējusi paredzēt. Viņš baidījās, ka Loru var būt pievākuši nezināmi spēki — cilvēki, kuri tur naidu pret viņu, Ričardu. Tie varēja būt sarkanie vai arī kāds biznesa sāncensis, kuram visi līdzekļi labi: tādi ļaundari eksistēja. Ričards lika saprast, ka tie ir noziedznieki, sametušies uz vienu roku ar visdažādākajiem ļaudīm — ar ļaudīm, kuri neapstātos nekādu šķēršļu priekšā, lai tikai pierādītu, ka uz Ričardu izdarīts nepie­ļaujams spiediens — un tas viss viņa politisko sakaru paplaši­nāšanās dēļ. Kas zina, drīz varbūt sāks pienākt šantāžas vēstules.

Tajā augustā viņam radās aizdomas par daudz ko; viņš teica, ka mums jābūt ārkārtīgi modriem. Jūlijā Otavā bija notikusi liela demonstrācija — tūkstošiem, desmitiem tūkstošiem vīru tajā pa­ziņoja, ka palikuši bez darba, un pieprasīja darbavietas un godīgu algu, un viņus uzkūdīja graujoši elementi, kuri apņēmušies gāzt valdību.

"Varu derēt, ka tur bija iejaukts arī tas jauneklis, kā viņu tur sauca," Ričards teica, vērodams mani piemiegtām acīm.

"Kāds jauneklis?" es vaicāju, skatīdamās ārā pa logu.

"Esi uzmanīgāka, dārgā. Loras draugs. Tas melnīgsnējais. Tas jaunais noziedznieks, kurš nodedzināja tava tēva fabriku."

"Tā nenodega," es teicu. "Uguni laikus nodzēsa. Turklāt nekas netika pierādīts."

"Viņš aizšmauca," Ričards sacīja. "Skrēja, ko nagi nes. Tas man ir pietiekams pierādījums."

Otavas demonstranti tika ievilināti slazdos ar slepenas kara vil­tības palīdzību, un šo viltību bija ieteicis — pēc paša vārdiem — tieši Ričards, kurš pēdējā laikā apgrozījās augstās aprindās. Demon­strācijas vadoņi tika aizmānīti uz Otavu, uz "oficiālām sarunām", bet viss demonstrantu bars iestrēga Redžainā. Sarunām, kā jau iecerēts, nebija nekādu rezultātu, taču tad sākās dumpji: musi­nātāji bija cēluši nemieru, pūlis kļuva nevaldāms, bija nogalinātie un ievainotie. Tas viss bija komunistu pirksts, jo viņi jau uzmetās par karoti katrai apšaubāmai putrai, un kurš tad varēja pateikt, ka Loras nolaupīšana nav viena no šīm putrām?

Man šķita, ka Ričards lieki satraucas. Bažījos arī es, tomēr domāju, ka Lora ir tikai kaut kur aizklīdusi — kaut kas novērsis viņas uzmanību. Tas vairāk izskatītos pēc viņas. Lora noteikti bija izkāpusi aplamajā stacijā, aizmirsusi mūsu telefona numuru, ap­maldījusies.

Vinifreda teica, ka vajagot apzvanīt slimnīcas: varbūt Lora saslimusi vai noticis kāds nelaimes gadījums. Taču slimnīcās viņas nebija.