Aklais slepkava

Divas dienas raizējušies, mēs paziņojām policijai, un drīz pēc tam, par spīti Ričarda piesardzības pasākumiem, šī vēsts nonāca avīzēs. Reportieri apsēda ietvi pie mūsu mājas. Viņi fotografēja, kaut arī tikai mūsu durvis un logus; viņi zvanīja pa telefonu; viņi diedelēja intervijas. Jo viņiem bij^ vajadzīgs skandāls. "Skolniece no ievērojamas augstāko aprindu ģimenes pieķerta mīlas ligzdiņā." "Jūnionstacijā atrasts sakropļots līķis." Viņi gribēja saņemt ziņu, ka Lora aizbēgusi ar precētu vīrieti vai ka viņu nolaupījuši anarhisti, vai ka viņas līķis atrasts rūtainā ceļasomā bagāžas glabā­tavā. Sekss vai nāve, vai abi kopā — tas viņiem bija prātā.

Ričards teica, ka mums esot jāizturas pieklājīgi, bet nevajagot sniegt nekādu informāciju. Viņš teica, ka neesot jēgas lieki naidoties ar presi, jo reportieri esot atriebīgi, sīki salašņas, kuri gadiem ilgi turot ļaunu prātu un vēlāk atmaksājot tādā brīdi, kad tu to gaidi vismazāk. Viņš teica, ka pats visu nokārtošot.

Vispirms viņš izplatīja ziņu, ka es esot uz nervu sabrukuma robežas, un lūdza respektēt manu privāto dzīvi un trauslo veselību. Tas lika reportieriem mazliet atkāpties; viņi, protams, nosprieda, ka es esmu stāvoklī, kas tajos laikos vēl tika ņemts vērā un reizē arī uzskatīts par iemeslu tam, ka sievietei vairs īsti nestrādā galva. Pēc tam Ričards izziņoja atlīdzību par informāciju, nenosaukdams precīzu summu. Astotajā dienā pienāca anonīms telefona zvans: Lora nebūt neesot mirusi, viņa strādājot vafeļu bodītē Sanīsaidas izpriecu parkā. Runātājs apgalvoja, ka pazinis viņu pēc apraksta, kas publicēts visās avīzēs.

Tika nolemts, ka mēs ar Ričardu brauksim turp, lai vestu Loru atpakaļ. Vinifreda sacīja, ka Loru, visticamāk, piemeklējis novēlots šoks, ņemot vērā tēva nepiedienīgo nāvi un to apstākli, ka līķi uzgājusi tieši viņa. Pēc tik smaga pārbaudījuma prāts sa­šķobītos kuram katram, un Lora esot nervoza meitene. Visdrīzāk, viņa pati īsti neapjēdzot, ko dara vai runā. Kad mēs viņu atve­dīšot, viņai katrā ziņā būšot jāiedod spēcīgs nomierinošs līdzeklis un jāved viņa pie ārsta. Taču pats svarīgākais esot tas, teica Vini­freda, ka par notiekošo nedrīkstot tikt izpausts ne pušplēsts vārds. Piecpadsmit gadu veca meitene šādi aizbēgusi no mājām — tas slikti atsauktos uz ģimeni. Ļaudis vēl nodomātu, ka pret viņu slikti izturējušies, un tas varētu kļūt par nopietnu traucēkli. Viņa domāja — par traucēkli Ričardam un viņa politiskajām izredzēm nākotnē.

Tolaik Sanīsaida bija vieta, kurp ļaudis devās vasarā. Ne jau tādi ļaudis kā Ričards un Vinifreda — viņiem tā bija par trok­šņainu, par sviedrainu. Karuseļi, desiņas, iesala dzēriens, šautuves, skaistuma konkursi, publiska peldēšanās: vārdu sakot, vulgāras izklaides. Ričards un Vinifreda nebūtu vēlējušies nonākt tik tuvu citu cilvēku padusēm vai tādiem ļautiņiem, kuri savu naudu skaita desmitcentu monētās. Tomēr es nezinu, kāpēc tēloju tādu svēto, jo to nebūtu vēlējusies arī es pati.

Tagad Sanīsaida ir zudusi — kaut kad piecdesmitajos gados to no zemes virsas noslaucīja divpadsmit asfaltētas šosejas joslas. Tā jau sen ir nojaukta, gluži tāpat kā tik daudz kas cits. Taču tajā augustā jautrība Sanīsaidā vēl sita augstu vilni. Mēs braucām turp ar Ričarda divdurvju auto, taču parka tuvumā to nācās atstāt dzīvās satiksmes un ļaužu baru dēļ, kas drūzmējās uz ietvēm un putekļainajiem ceļiem.

Tā bija nejauka diena, svelmaina un dūmakaina; karstāka par elles vārtu eņģēm, kā tagad teiktu Volters. Pār ezera krastu slīga neredzama, bet gandrīz taustāma migla, ko veidoja sastāvējies par­fīms un eļļa no iedegušiem, kailiem pleciem, sajaukusies ar ver­došu cīsiņu tvaikiem un ar cukura karameļu sviluma smārdu. Ieiet pūlī bija tas pats, kas iegrimt sautējumā — tu kļuvi par sastāv­daļu, tu ieguvi zināmu smaržu. Pat Ričardam zem panamas malas piere bija mikla.

Virs galvas žņerkstēja metāls pret metālu, skanēja draudīgi dārdi un sieviešu spiedzienu koris: kalnu dzelzceļš. Es nekad nebiju ar tādu vizinājusies un pavērtu muti blenzu augšup, līdz Ričards teica: "Aizver muti, dārgā, ieskries vēl muša." Vēlāk es dzirdēju kādu dī­vainu stāstu — no kā? No Vinifredas, šaubu nav; tamlīdzīgas lietas viņa mēdza stāstīt, lai apliecinātu, ka zina, kas īsti notiek dzīvē, zemās kārtas dzīvē aiz kulisēm. Stāsts bija par to, ka meitenes, kuras iekūlušās nelaimē — Vinifredas apzīmējums, it kā šīs meitenes savu nelaimi būtu sabrūvējušas vienas pašas, — lūk, ka šīs nelaimīgās meitenes braucot uz Sanīsaidu vizināties ar kalnu dzelzceļu, cerē­damas, ka šādi spēs izraisīt abortu. Vinifreda smējās: Skaidrs, ka tas nelīdzēja, viņa teica, un, ja būtu līdzējis, ko viņas būtu iesākušas tad? Ar visām tām asinīm? Augstu gaisā? Iedomājieties tik!