Aklais slepkava

"Viņš domā, ka es būšu traucēklis," Lora man teica tovakar virtuvē, kurp bijām devušās meklēt patvērumu no Ričarda. Mums bija nepatīkami skatīties, kā viņš sastāda savus sarakstus — kas izmetams, kas remontējams, kas aizstājams ar citu. Skatīties un ciest klusu. Viņš izturas tā, it kā šī būtu viņa māja, Rīnija sašu­tusi teica. Bet ir jau arī, es atbildēju.

"Kam tad tu traucētu?" es sacīju. "Tā nu viņš noteikti ne­domā."

"Es traucētu viņam," Lora teica. "Es traucētu jums abiem."

"Viss būs labi," apgalvoja Rīnija. To viņa izrunāja kā iekaltu frāzi. Balss viņai bija gurda, bez kādas pārliecības, un es redzēju, ka no viņas vairs nevar gaidīt palīdzību. Tovakar virtuvē viņa iz­skatījās veca un diezgan resna, un arī sakauta. Kā drīz atklājās, viņa jau bija stāvoklī ar Mairu. Viņa bija pieļāvusi, lai viņai sagroza galvu. Galvu var sagrozīt tikai vēja rādītājam, viņa mēdza sacīt, taču nu bija pārkāpusi pati savus principus. Viņas domas droši vien kavējās pavisam citur, piemēram, vai viņa pagūs tikt pie altāra, un, ja ne, ko iesākt tad. Grūti laiki, ko tur liegties. Toreiz starp piedienīgu dzīvi un postu nebija mūra: ja tu paslīdēji, tad kriti, un, ja nokriti, tad bridi kulies ar rokām un kājām, līdz nogrimi. Rīnijai būtu gaužām grūti izkulties, jo pat tad, ja dzemdēt viņa aizbrauktu kaut kur citur un no bērna atteiktos, baumas tik un tā izplatītos, un pilsētiņas iedzīvotāji kaut ko tādu neaizmirstu nemūžam. Tikpat labi viņa varētu izlikt izkārtni: lūrētāju rinda stāvētu ap visu kvartālu. Ja reiz sieviete bija noklīdusi uz slide­na ceļa, tad tika gādāts, lai uz tā viņa arī paliktu. Kālab pirkt govi, ja pienu var dabūt par brīvu, tā viņa droši vien domāja.

Tā nu viņa bija no mums atteikusies, atdevusi mūs. Gadiem ilgi viņa bija darījusi, ko spējusi, bet nu viņas vara bija beigusies.

Atgriezusies Toronto, es gaidīju atbraucam Loru. Tveices vilnis turpinājās. Svelmains laiks, miklas pieres, duša pirms džina ar toniku sētaspuses verandā ar skatu uz izkaltušo dārzu. Gaiss bija kā slapja uguns; viss novītis vai nodzeltējis. Guļamistabā bija ventilators, kurš izdvesa tādas skaņas, it kā vecs vīrs ar koka kāju kāptu augšup pa kāpnēm: aizelsusies sēkšana, klankšķis, atkal sēkšana. Smagajās bezzvaigžņu naktīs es skatījos griestos, kamēr Ričards darīja savu darāmo.

Viņš reibstot no manis, viņš teica. Reibums — it kā viņš būtu piedzēries. It kā viņam pret mani nemaz nebūtu šādu jūtu, ja viņš būtu skaidrā un pie pilnas apziņas.

Es pētīju sevi spogulī, prātodama: Kas gan manī ir? Kas manī ir tik reibinošs? Spogulī es varēju sevi redzēt visā augumā: es pūlējos ieraudzīt sevi no mugurpuses, taču tas, protams, nav iespē­jams. Sevi nekad nav iespējams ieraudzīt tādu, kā redz citi — vīrietis, kurš uz tevi skatās tad, kad tu to nenojaut, — jo spogulī tava galva vienmēr ir pagriezta pār plecu. Valšķīga, aicinoša poza. Tu vari ielūkoties otrā spogulī, lai redzētu sevi no mugurpuses, taču tad tu ieraudzīsi to, ko labprāt gleznojuši tik daudzi māk­slinieki — Sievieti, kura skatās spogulī, ko dēvē par iedomības alegoriju. Diez vai tā ir iedomība, drīzāk tieši pretējais: trūkumu meklēšana. Jautājumu Kas manī ir? tik viegli var iztulkot kā jau­tājumu Kā manī nav?

Ričards sacīja, ka sievietes varot iedalīt ābolos un bumbieros, atkarībā no viņu pēcpuses formas. Es esot bumbieris, viņš teica, taču nenobriedis. Tieši tas viņam manī patīkot — šis zaļums, šis tvirtums. Man šķiet, viņš ar to domāja apakšgalu, bet var jau būt, ka visu kopā.

Pēc dušas, pēc saru likvidēšanas, pēc sukāšanās un ķemmēšanās es tagad rūpīgi aizvācu no grīdas visus matiņus. Es izlasīju mazās matu šķipsniņas no vannas vai izlietnes un aizskaloju tualetē, jo Ričards bija piezīmējis, ka sievietes mūždien piemētājot visu ar saviem matiem. Vārdos neizteiktā piebilde bija — kā dzīvnieki, kuri met spalvu.

Kā viņš zināja? Kā viņš zināja par bumbieriem un āboliem, un nomestajiem matiem? Kas bija šīs sievietes, šīs citas sievietes? Ja neņem vērā virspusēju ziņkārību, tas mani pārāk neuztrauca.

Es centos nedomāt par tēvu, par to, kā viņš nomiris, par to, ko darījis pirms šī notikuma, kā juties, par visu to, ko Ričards nebija uzskatījis par piemērotu manām ausīm.