Aklais slepkava

Paradokss, šis virtuļa caurums. Reiz tas bija tukšums, bet nu ļaudis ir iemācījušies iztirgot pat to. Daudzums ar mīnuszīmi; nekas, padarīts ēdams. Es prātoju, vai virtuļcaurumus varētu iz­mantot — metaforiski, protams, — lai pierādītu Dieva eksis­tenci. Vai tad, ja tukšuma aplim piešķir vārdu, tas sāk eksistēt?

Nākamajā dienā es uzdrīkstējos iziet ārā starp aukstajām, krāš­ņajām kāpām. Neprātība, taču es gribēju piedalīties — sniegs ir tik pievilcīgs, pirms izčākst un apkvēpst. Mauriņš manas mājas

priekšā bija mirdzoša lavīna, kurā izrakts Alpu tunelis. Es tiku līdz ietvei, pagaidām tīri nekas, bet dažas mājas tālāk uz ziemeļiem no manējās kaimiņi nebija bijuši tik centīgi sniega racēji kā Volters, tāpēc es iestigu kupenā, klupu, paslīdēju un biju gar zemi. Nekas nebija salauzts vai sastiepts — tā man šķita —, tomēr es nejaudāju piecelties. Es gulējusniegā, tirinādama rokas un kājas kā bruņurupucis, kas apgāzies uz muguras. Tā dara bērni, bet tīšām — plivinās kā putni, atstājot sniegā sava auguma nospie­dumus. Viņiem tas ir prieks.

Es jau sāku bažīties par hipotermiju, kad divi sveši vīrieši piecēla mani kājās un pavadīja atpakaļ līdz manām durvīm. Es iekliboju dzīvojamā istabā un sabruku uz sofas, nenovilkusi botes un mēteli. Kā parasti, saodusi nelaimi pat no attāluma, ieradās Maira, līdzi nesdama pusduci tuklu kēksiņu, kas palikuši pāri no kādiem ģimenes saišu stiprināšanas svētkiem. Viņa sagatavoja man karstu termoforu un tēju, un tika ataicināts ārsts, un viņi abi rosījās man apkārt, bārstīdami palīdzīgus padomus un sirsnīgi, nosodoši vaimanādami, un varen apmierināti paši ar sevi.

Nu es esmu piesieta pie mājas. Un pārskaitusies uz sevi. Vai varbūt ne uz sevi — bet gan uz savu ķermeni par to, ka tas man izdarījis tādu lāča pakalpojumu. Ķermenis, šis egomaniaks, uzkundzējas mums, skaļi pieprasa, lai tiktu apmierinātas tā vajadzības, iesmērē mums savas nekrietnās un postošās slimības un tad izspēlē pēdējo triku — vienkārši izvairās no saviem uzde­vumiem. Tieši tad, kad tas tev ir vajadzīgs, kad lieti noderētu roka vai kāja, ķermenim piepeši atrodas kāds cits darāmais. Tas sastomās, tas saļimst zem tevis; tas izkūst, kā taisīts no sniega, atstādams pavisam maz. Divus ogļu gabaliņus, vecu cepuri, smaidu, kas izlikts no oļiem. Kauli ir sausi sprunguļi, ko viegli salauzt.

Tas viss ir aizvainojoši. Vāji ceļgali, artrītiskas pirkstu locītavas, varikozās vēnas, nesaturēšana, cieņas apvainojumi — tas viss nav mūsu, mēs nekad neesam to gribējušas vai pieprasījušas. Prātā mēs glabājam sevi pilnveidotas — savos labākajos gados un arī labā­kajā gaismā: tur mēs nekad neesam pieķertas neveiklā situācijā, viena kāja izbāzta pa mašīnas durtiņām, otra vēl salonā, tur mēs nekad nebakstām zobus, nestāvam sakumpušas, neurbinām degunu, nekasām pēcpusi. Ja esam kailas, tad graciozi zvilnam, saskatāmas vienīgi caur tādu kā dūmaku, un tas ir kinozvaigžņu nopelns: šādas pozas viņas pieņem mūsu vietā. Viņas ir mūsu jaunības gadu patības, kuras attālinās, sāk zaigot, kļūst mītiskas.

Bērnībā Lora jautātu: Cik man būs gadu debesīs?

Lora stāvēja uz Aviljonas lievenēm starp divām akmens urnām, kur nebija iestādītas puķes, un gaidīja mūs. Par spīti garajam augumam viņa izskatījās ļoti jauna, ļoti trausla un vientuļa. Un arī zemnieciska, nabadzīga. Viņa bija ģērbusies gaišzilā mājas kleitā, apdrukātā ar izbalējušiem gaiši violetiem tauriņiem — pirms trim vasarām šo kleitu biju valkājusi es, — un kājas viņai bija basas. (Vai tas bija kāds jauns miesas pakļaušanas veids vai vienkārša dīvainība, vai viņai vienkārši bija piemirsies?) Mati Lorai bija sapīti vienā bizē, kas pār plecu nokarājās uz krūtīm kā akmens nimfai pie mūsu ūdensrožu dīķa.

Dievs vien zina, cik ilgi viņa bija tur stāvējusi. Mēs nevarējām iepriekš precīzi pateikt, cikos ieradīsimies, jo braucām ar mašīnu, kas tajā gada laikā bija iespējams: ceļi nebija nedz pārplūduši, nedz vienos dubļos, kas sniegtos līdz asīm, un daži tolaik jau bija pat asfaltēti.

Es saku mēs, jo man līdzi brauca Ričards. Viņš teica, ka viņam nenāktu ne prātā sūtīt mani vienu pašu tādos pārbaudījumos, tikai ne šādā brīdī. Viņš bija vairāk nekā gādīgs.

Viņš pats sēdēja pie stūres savā divdurvju mašīnā — vienā no savām jaunākajām rotaļlietām. Bagāžniekā mums aiz muguras bija divas ceļasomas, mazās, tikai vienai nakšņošanai, — viņa sarkan­brūnais ādas koferis, mans gaiši dzeltenais. Es biju ģērbusies bāli dzeltenā linu kostīmā, — bez šaubām, to pieminēt ir frivoli, taču tas bija pirkts Parīzē un man ārkārtīgi patika, — un es zināju, ka tad, kad nonāksim galā, mugurpusē tas būs saburzījies. Linaudekla kurpes ar stīviem auduma pušķiem un vaļējiem purngaliem. Pieskaņotā bāli dzeltenā cepure bija nolikta man uz ceļgaliem kā trausla dāvanu kārba.