Aklais slepkava

Taču tēvs neatstātu zīmīti. Viņš būtu apzinājies sekas. Viņš nebūtu gribējis, lai tiek konstatēta pašnāvība, jo, kā izrādījās, viņam bija dzīvības apdrošināšanas polise: iemaksas viņš bija veicis gadiem ilgi, tāpēc neviens nevarēja izteikt apsūdzību, ka viņš to izkārtojis pēdējā brīdī. Naudas izmantošanu viņš bija ierobežojis ar noteikumu — tai uzreiz jānonāk aizbildņa pārvaldīšanā, un tai drīkst pieskarties vienīgi Lora, turklāt tikai tad, kad viņai apritēs divdesmit viens gads. Tolaik viņš acīmredzot jau vairs neuzticējās Ričardam un secināja, ka nebūtu nekāda labuma no tā, ja daļu naudas novēlētu man. Es joprojām biju nepilngadīga, un es biju Ričarda sieva. Likumi tolaik bija citādi. Tas, kas piederēja man, piederēja arī viņam, jebkuriem nolūkiem un mērķiem.

Kā jau esmu teikusi, man bija novēlētas tēva medaļas. Par ko tās bija piešķirtas? Par drosmi. Par vīrišķību kaujā. Par cēliem pašuzupurēšanās žestiem. Man šķiet, no manis tika gaidīts, ka būšu šo medaļu cienīga.

Uz bērēm atnāca visa pilsēta, stāstīja Rīnija. Nu, gandrīz visa, jo dažuviet valdīja arī ievērojams sarūgtinājums; un tomēr viņi ļoti cienīja tēvu un tolaik bija paguvuši saprast, ka ne jau viņš ir šādi aizvēris fabrikas uz visiem laikiem. Viņi bija sapratuši, ka tēvs tur nav iejaukts — viņš vienkārši nav spējis to apturēt, tas arī viss. Tēvu izpostīja tas, ka viņam piederēja pārāk liela akciju daļa.

Pilsētā visiem esot žēl Loras, Rīnija teica. (Bet manis nē pali­ka neizteikts. Pēc viņu domām, es biju guvusi tikai labumu. Lai nu kāds tas būtu.)

Lūk, ko nolēma Ričards.

Lora nāks dzīvot pie mums. Skaidrs, ka tas viņai būs jādara: viņa taču nevar palikt Aviljonā viena, viņai ir tikai piecpadsmit gadu.

"Es varētu palikt kopā ar Rlniju," Lora ieminējās, bet Ričards pateica, ka par to nevarot būt ne runas. Rīnija taisoties precēties; viņai neatlikšot laika pieskatīt Loru. Lora sacīja, ka viņu nemaz nevajagot pieskatīt, taču Ričards tikai smaidīja.

"Rīnija varētu braukt uz Toronto," Lora teica, bet Ričards at­bildēja, ka Rīnija to nemaz nevēloties. (Ričards nevēlējās, lai viņa brauc. Viņi ar Vinifredu jau bija izvēlējušies, pēc pašu domām, piemērotus kalpotājus viņa saimniecības vadīšanai — ļaudis, kuri zina, ko un kā vajag, viņš teica. Tas nozīmēja, ka viņi zina, ko un kā vajag Ričardam un arī Vinifredai.)

Ričards sacīja, ka jau esot visu pārrunājis ar Rīniju un viņi esot atraduši apmierinošu risinājumu. Rīnija ar savu jauno vīru pieskatīšot mūsu māju un uzraudzīšot remonta gaitu, — Avil­jonā brūkot kopā, tāpēc daudz kas esot jāremontē, vispirms jau jumts, — un tādējādi abi būšot pie rokas, lai pēc vajadzības saga­tavotu māju mūsu atbraukšanai, jo tā mums būšot vasaras mītne. Mēs braukšot uz Aviljonu, lai vizinātos ar jahtu un tā tālāk, viņš sacīja iecietīga tēvoča tonī. Tādā veidā mums ar Loru netikšot laupīts mūsu senču nams. Vārdus senču nams viņš izrunāja ar smaidu. Vai mums tas nebūšot pa prātam?

Lora viņam nepateicās. Viņa cieši raudzījās Ričardam pierē ar to ievingrināti neizteiksmīgo skatienu, kādu reiz bija izmantojusi pret misteru Ērskinu, un es redzēju, ka mums briest nepatikšanas.

Tiklīdz viss būšot nokārtots, Ričards turpināja, mēs abi ar auto­mašīnu atgriezīšoties Toronto. Viņam vispirms esot jātiekas ar tēva advokātiem, bet mums neesot nepieciešams būt tur klāt: ņemot vērā nesenos notikumus, tas mums būtu pārāk mokoši, un viņš gribot aiztaupīt mums pēc iespējas vairāk. Rīnija mums ar Loru bija izpaudusi, ka viens no šiem advokātiem esot ieprecējies mūsu mātes rados — viņš esot otrās pakāpes māsīcas vīrs —, tāpēc noteikti nezaudēšot modrību.

Lora palikšot Aviljonā, līdz abas ar Rīniju sakravāšot viņas mantas; tad viņa ar vilcienu atbraukšot uz pilsētu, stacijā viņu sagaidīšot. Viņa dzīvošot pie mums, mūsu mājā — tur esot brīva guļamistaba, kura viņai lieliski derēšot, kad būšot iekārtota no jauna. Un viņa — beidzot — mācīšoties kārtīgā skolā. Viņš esot izvēlējies Sv. Cecīlijas skolu, iepriekš konsultējies ar Vinifredu, kura labi pārzinot tādus jautājumus. Varbūt Lorai vajadzēšot papildstundas, bet viņš esot pārliecināts, ka ar laiku viss atrisināšoties. Tādā veidā viņa varēšot izmantot visus labumus, visas priekš­rocības…

"Kādas priekšrocības?" Lora iejautājās.

"Sava stāvokļa priekšrocības," Ričards atbildēja.

"Neredzu, ka man būtu kāds stāvoklis," Lora teica.

"Ko īsti tu ar to domā?" Ričards noprasīja, vairs ne tik iecie-

tīgi.

"Stāvoklis ir Airisai," Lora sacīja. "Viņa jau ir tā misis Grifena. Es esmu tikai piedēklis."

"Es saprotu, ka tu gluži pamatoti esi satraukta," Ričards dzedri teica, "ņemot vērā skumjos apstākļus, kuri bijuši grūti visiem, bet tāpēc vēl nav jāizturas nejauki. Viegli nav arī Airisai un man. Es tikai cenšos darīt jūsu labā visu labāko, kas manos spēkos."