Aklais slepkava

Ričards bija nervozs braucējs. Viņam nepatika, ja viņu trau­cēja, — viņš teica, ka tas novēršot uzmanību, — un tāpēc mēs gandrīz visu laiku braucām klusēdami. Ceļojums ilga vairāk par četrām stundām, tagad tam vajadzīgs mazāk par divām. Debesis bija skaidras, spožas un bez dziļuma kā metāls; saule plūda lejup kā lava. Virs asfalta virmoja tveice; mazās pilsētiņas bija aizsegušās no saules, aizkari aizvilkti. Atceros to apsvilušos maurus un lie­veņus ar baltiem stabiem, un vientulīgās benzlnstacijas, sūkņi kā cilindriski vienroči roboti, stikla augšdaļas kā katliņcepures bez malām, un kapsētas, kuras izskatījās tā, ka šķita — tajās nekad neviens vairs netiks apglabāts. Lāgiem mums ceļā gadījās kāds ezers, no tā strāvoja beigtu grunduļu un siltu ūdenszāļu smārds.

Kad atbraucām, Lora nemāja. Viņa stāvēja un gaidīja, kamēr Ričards apturēja mašīnu, izkāpa ārā un apgāja tai apkārt, lai atvērtu durtiņas manā pusē. Es patlaban cēlu ārā kājas, sāniski, sa­kļautiem ceļgaliem, kā mācīts, un sniedzos pēc Ričarda pastieptās rokas, kad Lora piepeši atdzīvojās. Viņa noskrēja lejā pa pakāpie­niem, satvēra mani aiz otras rokas, izrāva no mašīnas, pilnīgi igno­rēdama Ričardu, apķērās man ap kaklu un turējās pie manis kā slīkdama. Nevienas asaras, tikai šis dzelžainais apkampiens.

Mana bāli dzeltenā cepure nokrita grantī, un Lora uzkāpa tai virsū. Atskanēja krakšķis, Ričards strauji ievilka elpu. Es cietu klusu. Šai mirklī es vairs neraizējos par cepuri.

Aplikušas roku viena otrai ap vidukli, mēs ar Loru uzkāpām lievenī un iegājām mājā. Halles tālajā galā, virtuves durvīs stāvēja Rīnija, bet viņa bija pietiekami prātīga, lai tobrīd liktu mums mieru. Viņa droši vien veltīja savu uzmanību Ričardam — iz­klaidēja viņu ar kādu glāzīti vai ko citu. Nūjā, un viņš, jādomā, vēlējās apskatīt māju un apstaigāt tās apkārtni — tagad, kad bija to visu mantojis pa īstam.

Mēs devāmies taisnā ceļā uz Loras istabu un apsēdāmies uz viņas gultas. Mēs cieši turējām viena otras roku — kreiso labajā, labo kreisajā. Lora neraudāja, kā bija raudājusi pa telefonu. Viņa bija mierīga, gluži kā no koka.

"Viņš bija tornītī," Lora sacīja. "Viņš bija ieslēdzies."

"Tā viņš darīja vienmēr," es teicu.

"Bet šoreiz viņš nenāca ārā. Rīnija, kā parasti, atstāja ēdiena paplātes pie durvīm, bet viņš neko neēda un arī nedzēra — vis­maz mēs neredzējām, ka viņš būtu kaut ko ņēmis. Tā nu mums nācās uzlauzt durvis."

"Tev un Rīnijai?"

"Atnāca Rīnijas draugs — Rons Hinkss — tas, ar kuru viņa precēsies. Viņš tās uzlauza. Un tēvs gulēja uz grīdas. Ārsts teica, ka viņš tur gulējis vismaz divas dienas. Viņš izskatījās šausmīgi."

Nebiju aptvērusi, ka Rons Hinkss ir Rīnijas draugs — pa­tiesībā līgavainis. Cik ilgi tas jau risinājās, un kā es biju palaidusi to garām?

"Viņš bija miris, to tu gribi sacīt?"

"Sākumā es tā nedomāju, jo acis viņam bija vaļā. Taču viņš bija beigts. Viņš izskatījās… Nespēju tev pateikt, kā viņš izskatījās. It kā ieklausītos kādā skaņā, kas viņu izbiedējusi. Viņš izskatījās modrs."

"Vai viņš bija nošauts?" Pati nezinu, kāpēc to pajautāju.

"Nē. Vienkārši miris. Avīzē tā bija nodēvēta par dabisku nāvi — pēkšņi, dabiskā nāvē, tur bija rakstīts, — un Rīnija teica misis Hilkoutai, ka tā tik tiešām esot dabiska nāve, jo dzeršana tēvam bijusi kā otra daba, un, spriežot pēc visām tukšajām pude­lēm, viņš esot iztempis tik daudz sīvā, ka pat zirgs tur būtu pagalam."

"Viņš nodzērās līdz nāvei," es sacīju. Tas nebija jautājums. "Kad tas notika?"

"Tūdaļ pēc tam, kad tika paziņots par fabriku galīgu slēgšanu. Viņu nogalināja tas. Tieši tas, es zinu!"

"Ko?" es vaicāju. "Kāda galīga slēgšana? Kādas fabrikas?"

"Visas," Lora atbildēja. "Visas mūsējās. Visas, kuras mums pil­sētā pieder. Es domāju, ka tev tas noteikti būs zināms."

"Es nezināju," es teicu.

"Mūsējās tagad ir apvienotas ar Ričarda fabrikām. Viss pārcelts uz Toronto. Tagad tā visa ir Grifena-Ceisa Karaliskā apvienotā kompānija." Citiem vārdiem sakot, vairs nekādu Dēlu. Tos Ričards bija aizmēzis pa tīro.

"Tātad tas nozīmē bezdarbu," es sacīju. "Vismaz šeit. Svītra pāri."

"Viņi skaidroja, ka tas esot izmaksu jautājums. Kad nodega pogu fabrika — viņi skaidroja, ka vajadzētu pārāk daudz naudas, lai to izremontētu."

"Kas ir viņi?'

"Es nezinu," Lora atbildēja. "Vai tad tas nebija Ričards?"

"Noruna nebija tāda," es teicu. Nabaga tēvs — viņš ticēja rokasspiedieniem un godavārdiem, un vārdos neizteiktiem pieņē­mumiem. Man sāka kļūt skaidrs, ka tādā veidā nekas vairs netiek risināts. Varbūt nekad ari nav ticis risināts.

"Kāda noruna?" Lora vaicāja.

"Nē, nekas."

Tātad ar Ričardu es biju apprecējusies pilnīgi veltīgi — es nebiju izglābusi fabrikas un nekādā ziņā nebiju izglābusi tēvu. Taču palika vēl Lora; viņa vēl nebija uz ielas. Man jādomā par to. "Vai viņš kaut ko atstāja — kādu vēstuli vai zīmīti?" "Nē."

"Vai tu pameklēji?"

"Rīnija meklēja," Lora smalkā balstiņā teica; tas nozīmēja, ka pašai nav pieticis dūšas.

Protams, es nodomāju. Rīnija noteikti ir meklējusi. Un, ja tiešām būtu kaut ko tamlīdzīgu atradusi, tad sadedzinātu to.

Reibums