Aklais slepkava

Mēs apstājāmies pie mājas, kuru Ričards bija mums nopircis ar telegrammas palīdzību. Viņš teica, ka dabūt šo māju bijis tik viegli kā pasvilpot, pēc tam kad iepriekšējais īpašnieks pamanījies bankrotēt. Ričardam patika teikt, ka viņš kaut ko dabūjis par svilpošanu vien, un tas bija savādi, jo viņš nekad nesvilpoja. Un arī nedziedāja. Viņš bija nemuzikāls.

Ārpusē māja bija tumša, apvīta ar efejām, augstie, šaurie logi it kā vērsti uz iekšu. Atslēga atradās zem kājslauka, priekšējā hallē oda pēc ķimikālijām. Mūsu prombūtnes laikā Vinifreda bija pār­veidojusi mājas iekārtojumu, un darbs vēl nebija gluži pabeigts: dažās priekšējās istabās mēbeles joprojām bija pārsegtas ar krā­sotāju pārklājiem, jo viņi bija plēsuši nost vecās Viktorijas stila tapetes. Jaunās krāsas bija pērļainas, palsas, — izmeklētas vienal­dzības, vēsas atturības krāsas. Bāla saulrieta ietonēti spalvu mākoņi, kas slīd augstu pār tik vulgāri spilgtām lietām kā putni, puķes un tamlīdzīgi. Tās bija dekorācijas, kas paredzētas man, retinātais gaiss, kurā man jāplivinās apkārt.

Rīnija apnicinātu šo iekārtojumu — šo mirdzošo tukšumu, šo bālumu. Visa šitā māja izskatās pēc vannas istabas. Tomēr reizē tas viņu biedētu — tāpat kā biedēja mani. Es iedomājos vecomāti Edlliju: viņa gan zinātu, ko darīt. Viņa redzētu cauri jaunbagāt­nieku centieniem atstāt iespaidu; viņa izturētos pieklājīgi, taču noraidoši. O, tas nu tiešām ir moderni, viņa sacītu. Ar Vinifredu viņa tiktu galā viens un divi, es nodomāju, taču tas nebija mieri­nājums: tagad es pati piederēju pie Vinifredas cilts. Vismaz daļēji.

Un Lora? Lora slepus ienestu šeit savus krāsu zīmuļus, savas pigmenta tūbiņas. Viņa šai mājā kaut ko aplietu, kaut ko sa­lauztu, sabojātu kaut vai mazu tās stūrīti. Viņa atstātu savu zīmi.

Pret telefona aparātu hallē bija atbalstīta Vinifredas zīmīte. "Sveiki, bērni! Laipni lūdzu mājās! Liku, lai vispirms pabeidz re­montu guļamistabā! Ceru, Jums patiks — tā ir tik švītīga! Fredija."

"Nezināju, ka remontu vada Vinifreda," es teicu.

"Mēs gribējām sagādāt tev pārsteigumu," Ričards sacīja. "Ne­gribējām, lai tu iestiedz detaļās." Ne jau pirmo reizi es jutos kā bērns, kuru vecāki izraidījuši aiz durvīm. Sirsnīgi, brutāli vecāki, līdz kaklam sapinušies slepenās norunās, pārliecināti par savas izvēles pareizumu it visā. Jau tagad es sapratu, ka dzimšanas dienā no Ričarda vienmēr saņemšu tādas dāvanas, kādas man nav vajadzīgas.

Pēc Ričarda ieteikuma es uzkāpu augšstāvā atsvaidzināties. Mans izskats laikam bija liecinājis, ka tas man nāktu par labu. Es tiešām jutos lipīga un apvītuši. ("Rozei nožuvusi rasa," kā izteicās viņš.) Mana cepure bija pārvērtusies īstā graustā; es nosviedu to uz tualetes galdiņa. Noskaloju seju ūdenī un noslaucījos vienā no baltajiem dvieļiem ar monogrammu; tos bija sagādājusi Vinifreda. Pa guļamistabas logu pavērās skats uz sētaspuses dārzu, kur nekas nebija darīts. Es nometu kurpes, iekritu bezgalīgajā krēmkrāsas gultā. Tai bija baldahīns, apkārt sakrokots muslīns gluži vai safari stilā. Tātad šī bija tā vieta, kur man būs smaidīt un paciest, — gulta, kuru īsti neesmu sev klājusi, bet kurā man tagad būs jāguļ. Un šie bija tie griesti, kuros es turpmāk skatīšos caur muslīna miglu, kamēr zemāk par manu kaklu notiks pasaulīgas lietas.

Telefons līdzās gultai bija balts. Tas iezvanījās. Es pacēlu klau­suli. Tā bija Lora, asarās. "Kur tu biji?" viņa elsoja. "Kāpēc tu neatgriezies?"

"Kā tu to domā?" es sacīju. "Man bija jāatgriežas šajā mājā! Nomierinies, es neko nedzirdu."

"Tu neatbildēji!" viņa vaimanāja.

"Dieva dēļ, par ko tu runā?"

"Tēvs ir miris! Viņš ir miris, miris — mēs nosūtījām piecas telegrammas! Rīnija nosūtīja!"

"Pagaidi. Lēnāk. Kad tas notika?"

"Nedēļu pēc tam, kad tu aizbrauci. Mēs centāmies tevi sa­zvanīt, apzvanījām visas viesnīcas. Viņi teica, ka paziņošot tev, viņi apsolīja! Vai tev nepateica?"

"Rīt es būšu klāt," es sacīju. "Es nezināju. Neviens man neko nav teicis. Nekādas telegrammas es neesmu saņēmusi. Es tās vien­kārši nesaņēmu."

Es nespēju to aptvert. Kas noticis, kas izgājis greizi, kāpēc tēvs ir nomiris, kāpēc man nav paziņots? Es atjēdzos uz grīdas, uz pelēkā paklāja, sagumusi pār telefonu, apvijusies ap to, it kā tas būtu kaut kas dārgs un trausls. Es iedomājos savas pastkartes no Eiropas, tās pienāca Aviljonā, nesdamas savas līksmās, banālās vēstis. Varbūt tās vēl arvien atrodas uz galdiņa hallē. Ceru, ka esi pie labas veselības.

"Bet par to rakstīja avīzēs!" Lora iesaucās.

"Ne tur, kur biju es," es teicu. "Ne tajās avīzēs." Nepiebildu, ka avīzēs vispār nekad nebiju ieskatījusies. Jutos pārāk apstulbusi.

Uz kuģa un visās mūsu viesnīcās telegrammas bija savācis Ričards. Iztēlē redzēju viņa pedantiskos pirkstus, kas atver aplok­snes, viņš lasa, saloka telegrammas četrstūrīšos, noglabā. Es ne­varēju apsūdzēt viņu melos — par telegrammām viņš nekad nebija bildis ne vārda —, bet vai tas nebija līdzvērtīgi meliem? Vai tad ne?