Aklais slepkava

Mēs ar Ričardu pirms sešdesmit četriem gadiem kāpjam lejup pa Berendžērijas trapu Atlantijas okeāna tālajā krastā, platmale viņam pieliekta šķelmīgā leņķī, mana cimdotā roka viegli uzlikta viņam uz delma — jaunlaulātie savā medusmēneša ceļojumā.

Kāpēc to sauc par medusmēnesi? Lune de miel, medus mē­ness — it kā mēness būtu nevis auksta, neauglīga bezgaisa lode, ko veido bakurētainas klintis, bet gan samtains, zeltains, saldi smaržīgs — vizoša, cukurota plūme, tā dzeltenā, kura kūst mutē un ir tik lipīga kā ilgas, tik smeldzīgi salda, ka iesāpas zobi. Silta starmeša gaisma, kas plūsmo nevis debesīs, bet gan tavā pašas miesā.

Par to es zinu visu. Es to atceros ļoti labi. Bet ne no sava medusmēneša.

Izjūta, kuru es visskaidrāk atceros no tām astoņām nedēļām — vai nedēļas varēja būt tikai deviņas? — bija bažas. Es raizējos, ka mūsu laulības dzīve — ar ko es domāju to daļu, kas risinājās tumsā un par ko nedrīkstēja runāt — Ričardam liek vilties tikpat stipri kā man. Kaut gan šķita, ka tā tomēr nav: sākumā viņš pret mani bija gana laipns, vismaz dienas gaismā. Es slēpu šīs savas bažas, cik labi vien mācēdama, un bieži gāju vannā: es jutu, ka iekšpusē sāku pūt, gluži kā ola.

Izkāpuši krastā Sauthemptonā, mēs ar Ričardu sēdāmies vil­cienā un braucām uz Londonu, kur apmetāmies Brauna viesnīcā. Brokastis mums pasniedza turpat numurā, un šim nolūkam es uzvilku peņuāru, vienu no trim, ko man izraudzījusies Vinifreda: rozes un pelni, ziloņkauls ar baložzilām mežģīnēm, ceriņkrāsa ar akvamarīnu — palsas, ūdeņainas krāsas, kuras nekaitēja rīta sejai. Katram peņuāram bija pieskaņotas atlasa rītakurpes, apmalotas ar krāsotu kažokādu vai gulbja dūnām. Es nospriedu, ka tieši tā rītos ģērbjas pieaugušas sievietes. Biju redzējusi šādus ansambļus attēlos (bet kur? Varbūt tās bija reklāmas, piemēram, kādai ka­fijas šķirnei?) — vīrietis uzvalkā un kaklasaitē, mati gludi atsukāti atpakaļ, sieviete savā peņuārā izskatās tikpat sakopta, viena roka pacelta, tajā sudraba kafijkanna ar izliektu snīpi, abi skurbi uz­smaida viens otram pār sviesta trauku.

Lora būtu vīpsnājusi par šiem tērpiem. Viņa jau bija vīpsnājusi, redzēdama, kā tie tiek likti ceļasomās. Lai gan tā nebija gluži vīpsnāšana: Lora nemaz nebija spējīga vīpsnāt pa īstam. Viņai trūka vajadzīgās cietsirdības. (Tas ir — vajadzīgās tīšās cietsirdības. Viņas cietsirdība bija nejauša — blakusprodukts tām cēlajām iedomām, kādas nu kuru reizi maisījās viņai pa galvu.) Viņas reakcija drīzāk līdzinājās pārsteigumam — vai neticībai. Viņa pārvilka ar plaukstu pār atlasu, viegli notrīcēdama, un es sajutu auduma vēso eļļainumu, slidenumu savas pašas pirkstu galos. Kā ķirzakas āda. "Tu to valkāsir viņa jautāja.

Tajos vasaras rītos Londonā — jo bija jau pienākusi va­sara —, kad ieturējām brokastis, aizkari bija pa pusei aizvilkti, lai nelaistu iekšā saules dzidrumu. Ričards parasti apēda divas vārītas olas, divas biezas bekona šķēles un grilētu tomātu, grauzdiņu ar marmelādi, grauzdiņš trausls, atdzisis grauzdiņu statnī. Es apēdu pusi greipfrūta. Tēja bija tumša, pilna miecvielām, kā purva rāva. Šis esot pareizais, angliskais veids, kā to pasniegt, teica Ričards.

Runāts netika daudz, tikai obligātie teikumi: "Vai labi gulēji, dārgā?" — "Mhm, un tu?" Ričardam tika atnesti laikraksti un telegrammas. Tās allaž bija vairākas. Viņš izskatīja avīzes, tad atvēra telegrammas, izlasīja tās, rūpīgi pārlocīja vienreiz un tad otrreiz, iebāza kabatā. Vai arī saplēsa tās sīkās driskās. Viņš tās nekad neburzīja un nemeta papīrgrozā, bet, ja būtu tā izdarījis, es nevilktu tās ārā un nelasītu, vismaz tajā savas dzīves posmā ne.

Es pieņēmu, ka visas šīs telegrammas paredzētas viņam: man neviens nekad nebija sūtījis telegrammas, un es nespēju iedomāties iemeslu, kāpēc lai es kādu saņemtu.

Pa dienu Ričardam bija vairākas tikšanās. Manuprāt, ar darī­jumu partneriem. Viņš noīrēja man automašīnu ar šoferi, un es tiku vesta aplūkot to, kas, pēc viņa domām, bija aplūkošanas vērts. Lielākoties es apskatīju namus un arī parkus. Un arī skulptūras, uzstādītas pie namiem vai parkos: valstsvīrus ar ievilktu vēderu un izrieztām krūtīm, viena kāja izlikta uz priekšu un ieliekta celī, rokā sažņaugti papīru rituļi; armijas vīri jāšus uz zirga. Nelsons uz savas kolonnas, princis Alberts tronī, ap viņa kājām vijas un valstās eksotisku sieviešu kvartets, šļācot ārā augļu un kviešu straumes. Ar to bija domāti kontinenti, pār kuriem princis Alberts, lai gan miris, valdīja joprojām, tomēr viņš nepievērsa tiem uz­manību; bargs un kluss viņš sēdēja zem sava greznā, apzeltītā kupola, lūkodamies tālumā, domās pievērsies augstākām lietām.