Aklais slepkava

"Es drīz nākšu," es pateicu, lai viņu nomierinātu. Patiesībā es paliku prom mazliet ilgāk, nekā biju domājusi. Nūjā, šie advo­kāti ņem maksu par katru minūti, taisni kā pašas lētākās ielenes. Visu laiku gaidīju, ka pie durvīm atskanēs klauvējiens un aizkai­tināta balss: Ei, jūs tur! Ko mulļājas? Fiksi dabūn augšā, iekšā un laukā!

Kad biju beigusi savu sarunu ar advokātu, mēs devāmies at­pakaļ uz automašīnu, un Volters teica, ka aizvedīšot mani pusdie­nās. Viņš zinot kādu vietiņu. To viņam droši vien bija iestāstījusi Maira: Dieva dēļ, gādā, lai viņa paēd, tai vecumā viņi knābā kā cāli, paši nemaz nejūt, kad sāk aptrūkties spēka, viņa vēl turpat mašīnā ņems un nomirs badā. Un varbūt viņam pašam gribējās

ēst: kamēr es gulēju, viņš bija notiesājis visus Mairas rūpīgi iesaiņo­tos sendvičus un kūciņas piedevām.

Volters teica, ka to vietiņu, kuru viņš zinot, saucot par Uguns bedri. Tur viņš esot ēdis pagājušā reizē, pirms diviem vai varbūt trim gadiem, vieta esot bijusi daudzmaz pieklājīga, ņemot vērā visu. Ņemot vērā ko? Ņemot vērā to, ka tā atrodoties Toronto. Viņš ēdis dubulto čīzburgeru ar visām piedevām. Viņi tur restējot ribiņas un vispār specializējoties uz grilējumiem.

Es atcerējos to ēstuvi arī pati, kopš tā laika bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi — tas bija tolaik, kad es uzmanīju Sabrinu pēc pirmās viņas bēgšanas reizes. Mācību stundu beigās es mēdzu klimst ap viņas skolu, sēdēt uz parka soliņiem tādās vietās, kur varētu viņai uzglūnēt — nē, kur viņa varētu mani pazīt, lai gan tās bija vājas izredzes. Es slēpos aiz atvērtas avīzes kā tāds apsēsts, nožēlojams ekshibicionists un tieši tāpat biju pilna ar bezcerīgām ilgām pēc meitenes, kura noteikti bēgtu no manis tā, it kā es būtu trollis.

Es gribēju tikai darīt Sabrinai zināmu, ka esmu šeit; ka eksistēju; ka neesmu tāda, kā viņai stāstīts. Ka varu būt viņai patvērums. Es zināju, ka patvērums viņai būs vajadzīgs, jau ir vajadzīgs, jo pazinu Vinifredu. Taču tur nekas neiznāca. Sabrina mani ne reizi nepamanīja, es ne reizi neatklāju savu klātbūtni. Kad pienāca izdevīgs brīdis, es biju pārāk gļēva.

Kādu dienu es izsekoju viņu līdz Uguns bedrei. Likās, tā ir vieta, kur meitenes — tā vecuma meitenes, no tās skolas, — uz­turas pusdienlaikā vai tad, ja basto stundas. Izkārtne pie ieejas durvīm bija sarkana, logu apmales izrotātas ar dzelteniem plast­masas līkločiem, kam vajadzēja attēlot liesmas. Mani uztrauca nosaukuma miltoniskā pārdrošība: vai viņi vispār zināja, ko pie­sauc?

No Debess Ētera, ar liesmām lejā triekts Tai briesmu postā, tajā sadegšanā… …un Uguns plūdi, Ko baro mūžam neiznīcīgs sērs…

Nē. Viņi nezināja. Uguns bedre bija elle vienīgi gaļai.

Iekštelpās bija griestu lampas ar krāsaina stikla abažūriem un lāsumaini, šķiedraini augi podos — sešdesmito gadu noskaņa. Es izraudzījos nodalījumu līdzās tam, kurā sēdēja Sabrina ar divām skolas draudzenēm, visām vienādi, plati, zēniski formastērpi, šie segām līdzīgie, rūtainie svārki ar pieskaņotu kaklautu, kas Vinifredai allaž šķituši tik prestiži. Visas trīs meitenes bija ļoti centušās, lai sabojātu šo iespaidu, — pusgarās zeķes nošļukušas, blūzes vietumis izlīdušas no svārkiem, kaklauti šķībi. Viņas košļāja gumiju tā, it kā tas būtu reliģisks pienākums, un runāja tai garlaikotajā, pārāk skaļajā manierē, kādu meitenes tajā vecumā allaž pamanās apgūt.

Visas trīs bija skaistas — tādā veidā, kādā skaista ir katra meitene viņu gados. Šī veida skaistums rodas pats no sevis, taču to nav iespējams saglabāt; tas ir svaigums, šūnu sulīgums, nepel­nīts un pārejošs, to nespēj atdarināt nekas. Tomēr neviena no viņām nebija ar to apmierināta; viņas jau mēģināja mainīt sevi, uzlabot, sagrozīt, mazināt, iespiest sevi kādā neiespējamā, iztēlotā veidnē, plūkājot un krāsojot sev seju. Es viņas nevainoju, jo reiz biju tā darījusi pati.

Es sēdēju, noraudzīdamās uz Sabrinu gar savas saules cepures plato malu un noklausīdamās viņu triviālajās pļāpās, kurās viņas ietinās kā maskēšanās tērpā. Neviena neteica to, ko domā, neviena neuzticējās pārējām — un pilnīgi pamatoti, jo nejauša nodevība tai vecumā ir ikdienišķa parādība. Abas pārējās bija gaišmates; tikai Sabrinai mati bija tumši un spīdīgi kā zīdkoka ogas. Viņa īsti neklausījās savās draudzenēs un arī nelūkojās uz viņām. Aiz iestudēti neizteiksmīgā skatiena droši vien virmoja pretīgums. Es pazinu šo īgnumu, šo ietiepību, šo sagūstītās princeses sašutumu, kas jāslēpj tikmēr, līdz savākts pietiekami daudz ieroču. Es gan­darīta nodomāju — piesargies, Vinifreda, ka tev neuzbrūk no mugurpuses.

Sabrina mani neievēroja. Vai varbūt ievēroja, taču nezināja, kas es esmu. Visas trīs mazliet paskatījās šurp, mazliet pačukstējās un pairgājās; es atceros tādas situācijas. Kaut kāda sačākstējusi veča, vai šī teiciena mūsdienu versija. Zobgalību objekts droši vien bija mana cepure. Tā ne tuvu nebija moderna, šī cepure. Sabrinai es todien biju tikai veca sieviete — vecāka sieviete — nenoteikta izskata vecāka sieviete, vēl ne tik sagrabējusi, lai būtu ievērības cienīga.