Aklais slepkava

Laiks joprojām ir pārāk silts šim gadalaikam. Remdējošs, maigs, sauss un skaidrs; pat saule, šai gada laikā parasti tik bāla un vārga, ir karsta un sulīga, saulrieti krāšņi. Možie, smaidīgie meteoro­loģijas kanāla ļaudis stāsta, ka to izraisījusi kāda tāla, putekļaina katastrofa — zemestrīce, vulkāns? Kāds jauns, slepkavīgs Dieva Darbs. Katram mākonim ir zelta maliņa., tāda ir viņu devīze. Un katrai zelta maliņai ir mākonis.

Vakar Volters aizveda mani uz Toronto, uz tikšanos ar advo­kātu. Toronto ir vieta, uz kuru viņš nekad nebrauc, ja vien iespējams no tā izvairīties, bet Maira viņu piespieda. Tas notika pēc tam, kad es pateicu, ka braukšu ar autobusu. Maira par to negribēja ne dzirdēt. Visiem zināms, ka autobuss ir tikai viens, tas tumsā izbrauc un tumsā atgriežas. Viņa teica, ja es naktī izkāpšot no autobusa, autovadītāji mani nemūžam nepamanīšot un nobraukšot kā vaboli. Turklāt es nedrīkstot braukt uz Toronto viena, jo, kas arī visiem zināms, tur dzīvojot vieni vienīgi blēži un rīkļurāvēji. Maira noteica, ka Volters par mani parūpēšoties.

Ceļojumam Volters bija uzcirties sarkanā beisbola cepurītē; starp tās apakšmalu un jakas apkakli gluži kā bicepss izspiedās sarainais kakls. Plaksti viņam bija krunkaini kā ceļgali. "Es būtu ņēmis pikapu," viņš teica, "tā mašīna ir pamatīga kā mūra ateja, tad tie tipi bišķiņ apdomātos, pirms iebuktētu man sānus. Bet, redz, tam ir čupā atsperes, tāpēc braukšana nebūtu diez cik gluda." Volters apgalvoja, ka Toronto visi autovadītāji esot jukuši. "Nu, bet ir tak jābūt jukušam, lai uz turieni brauktu, vai ne?" viņš sacīja.

"Mēs jau braucam uz turieni," es norādīju.

"Bet tikai šito vienu reizi. Kā mēs mēdzām sacīt skuķiem — viena reize neskaitās."

"Un vai viņas tev ticēja, Volter?" es jautāju, ķircinādama viņu tā, kā viņam patīk.

"Skaidrs. Dumjas kā zostiņas. Sevišķi blondīnes." Es jutu, ka viņš smaida.

Pamatīga kā mūra ateja. Tā mēdza sacīt par sievietēm. Tas bija domāts kā kompliments — tajos laikos, kad ne jau katram bija mūra ateja; parasti tikai koka būdiņas, neizturīgas un smako­jošas, un viegli apgāžamas.

Iesēdinājis mani mašīnā un sasprādzējis ar drošības jostu, Vol­ters ieslēdza radio: vaidošas vijoles, greiza romantika, salauztas sirds četrtaktu ritms. Banālas ciešanas, tomēr ciešanas. Izklaides bizness. Par kādiem lūriķiem mēs visi esam kļuvuši. Es atbalstījos spilvenā, ko bija sarūpējusi Maira. (Viņa bija apgādājusi mūs gluži kā ceļo­jumam pār okeānu — ielikusi līdzi segu, ko uzklāt uz ceļiem, tunča sendvičus, šokolādes kūciņas ar riekstiem, termosu ar kafiju.) Aiz loga vīdēja Zogsas upes gausā straume. Mēs to šķērsojām un nogriezāmies uz ziemeļiem, gar ielām, kur agrāk atradās strādnieku kotedžas, bet tagad paceļas tā dēvētās "jaunlaulāto mājas", tad gar dažiem sīkiem uzņēmumiem: automašīnu kapsētu, panīkušu veselīgas pārtikas veikalu, ortopēdisko apavu darbnīcu, pie kuras te iedegās, te nodzisa zaļa neona pēda, it kā pati no sevis mīņā­tos uz vietas. Tad — miniatūrs tirdzniecības centrs, pieci stāvi, no tiem tikai vienu paguvuši izrotāt ar Ziemassvētku vizuļiem. Tad — Mairas skaistumkopšanas salons — "Frizētava". Skatlogā attēls — cilvēks ar īsi apcirptiem matiem, tiešām nevaru pateikt, vīrietis vai sieviete.

Pēc tam — motelis, kura nosaukums agrāk bija "Ceļa galā". Ar to droši vien bija domāts "Ceļa galā gaida mīļotā", bet ne­varēja taču gaidīt, ka visi pazīs šo citātu: prātā varēja ienākt kaut kas pārlieku drūms, ēka, kurai ir tikai ieejas, bet nav izeju, kur ož pēc aneirismām un trombozēm, un tukšām miegazāļu pudelītēm, un šāviena brūcēm galvā. Tagad to sauc vienkārši par "Ceļu". Cik vieds lēmums — mainīt nosaukumu. Šis ir nesalīdzināmi mazāk izšķirošs, nesalīdzināmi mazāk galīgs. Daudz patīkamāk ir ceļot, nevis sasniegt ceļamērķi.

Mēs pabraucām garām vēl dažām bodītēm — smaidošas vistas piedāvāja paplātes, uz kurām, brūni apceptas, saliktas pašu ķermeņa daļas, smaidošs meksikānis centās savaldīt pilošas tako maizes. Priekšā izauga pilsētas ūdenstornis, viens no tiem lielajiem ce­menta pūšļiem, kas izraibina lauku ainavu kā komiksu runas burbuļi, no kuriem izdzēsti vārdi. Nu mēs bijām laukos. Pļavā gluži kā statenisks lielgabala stobrs pacēlās metālā mirdzošs skāb­barības tornis; ceļmalā trīs vārnas knābāja pūkainu, sabrauktu, bezveidīgu murkšķi. Žogi, atkal skābbarības torņi, grūtsirdīgs govju bariņš; tumšu ciedru audze, tad dumbrāja ielāps, vasaras meldri jau izspūruši un papliki.

Sāka smidzināt lietus. Volters ieslēdza logu tīrītājus. To mieri­nošās šūpuļdziesmas pavadībā es iesnaudos.

Kad pamodos, mana pirmā doma bija: vai es krācu? Ja krācu, tad vai mute man bijusi pavērta? Cik neglīti un tātad — cik pazemojoši. Tomēr pajautāt es nespēju. Gadījumam, ja brīnāties: iedomībai nav robežu.