Aklais slepkava

Vidusmēra strādnieks kaut ko tādu nemaz nelasītu — tas strādnieks, par kuru biedri domā, ka viņam piemīt iedzimts cil­denums. Tie vīri grib lasīt to, ko raksta viņš. Lēta lasāmviela, vērtība par desmit centiem, strauja darbība, daudz pupu un pakaļu. Protams, tādus vārdus kā pupi un pakaļa nedrīkst drukāt: lubenes ir pārsteidzoši svētulīgas. Augstākais, ko tur drīkst nodrukāt, ir krūtis un pēcpuse. Sarecējušas asinis un lodes, iekšas un klie­dzieni, un locīšanās sāpēs, tikai ne pilnīgs, klajš kailums. Tikai ne valoda. Vai varbūt tā nav svētulība, varbūt viņi vienkārši negrib, lai viņu apgādus slēdz.

Viņš aizsmēķē cigareti, viņš klīst pa istabu, viņš skatās ārā pa logu. Sniegu aptumšo izdedži. Garām aizžņerkst tramvajs. Viņš novēršas, viņš klīst pa istabu, galvā vārdu ligzdas.

Viņš paraugās pulkstenī: viņa atkal kavējas. Viņa neatnāks.

VII

 ..

Ceļojuma lāde

Vienīgais veids, kā uzrakstīt patiesību, ir — pieņemt, ka tas, ko tu raksti, nekad netiks lasīts. Ka to nelasīs neviens cits, pat ne tu pats, kaut kad vēlāk. Citādi tu sāc aizbildināties. Rakstītais teksts tev jāuzlūko kā gara tintes vītne, kas plūst no tavas labās rokas rādītājpirksta; tev jāredz, ka tava kreisā roka to izdzēš.

Neiespējami, protams.

Es laižu vaļā savu rindiņu, es laižu vaļā savu rindiņu, šo melno pavedienu, ko vērpju pār lappusi.

Vakar man pienāca paciņa: jauns Aklā slepkavas izdevums. Šis eksemplārs ir tikai pieklājība: naudu tas nenesīs, vismaz man ne. Grāmata tagad ir sabiedrības īpašums un to var publicēt jebkurš, tāpēc Loras mantinieki nedabūs redzēt nekādu peļņu. Tā notiek, kad pagājis zināms gadu skaits pēc rakstnieka nāves: tu zaudē kontroli. Grāmata ir šeit, pasaulē, vairojas Dievs zina cik daudzās formās, un man nav nekādas teikšanas.

Šī izdevēju grupa saucas Artemesia Press-, tā ir angļu. Man šķiet, tie ir tie paši, kas gribēja, lai es uzrakstu priekšvārdu, ko es, protams, atteicos darīt. Droši vien to vada bariņš sieviešu, ja jau nosaukums tāds. Interesanti, kura Artemīda viņām prātā — per­siešu ģenerāliene no Hērodota, tā, kura ierāva asti kājstarpē, kad kauja pavērsās pret viņu pašu, vai romiešu matrona, kura apēda sava mirušā vīra pelnus, lai viņas miesa kļūtu par dzīvām kapenēm? Varbūt izvarotā renesanses gleznotāja: no tām viņa ir vienīgā, kuru atceras vēl tagad.

Grāmata ir uz mana virtuves galda. Piemirsti divdesmitā gad­simta meistardarbi, kursīvā rakstīts zem nosaukuma. Uz apvāka iekšējā atloka mums tiek pavēstīts, ka Lora bijusi "moderniste".

Viņu "ietekmējušas" tādas autores kā Džūna Bārnsa, Elizabete Smārta, Kārsona Makkallersa — rakstnieces, par kurām es skaidri zinu, ka Lora viņu darbus nekad nav lasījusi. Toties vāka ilustrā­cija nav pārāk slikta. Izbalējuši, brūngani violeti toņi, fotogrāfijas iespaids: sieviete krekliņā pie loga, redzama caur tilla aizkaru, seja ēnā. Viņai aiz muguras daļēji 'saskatāms vīrietis — delms, plauk­sta, pakausis. Manuprāt, visai atbilstoši.

Es nolēmu, ka pienācis laiks piezvanīt savam advokātam. Ne savam īstajam advokātam. Tas, kuru es mēdzu uzskatīt par savējo, tas, kurš nokārtoja to lietu ar Ričardu, kurš tik varonīgi cīnījās ar Vinifredu, kaut arī veltīgi, — tas ir miris jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Kopš tā laika es šīs juridiskās firmas ietvaros esmu dota no rokas rokā gluži kā grezna sudraba tējkanna, kura tiek iesmērēta katrai jaunai paaudzei par kāzu dāvanu, bet kuru neviens nekad neizmanto.

"Misteru Saiksu, lūdzu," es teicu meitenei, kura pacēla klausuli. Droši vien kaut kāda sekretāre. Iztēlojos viņas nagus — garus, sarkanbrūnus un smailus. Bet varbūt tādi nagi nemaz neatbilst mūsdienu sekretārei. Varbūt tie ir zili kā ledus.

"Atvainojiet, misters Saikss ir apspriedē. Ko lai viņam pasaku, kas zvana?"

Tikpat labi viņi varētu izmantot robotus. "Misis Airisa Grifena," es teicu savā labākajā dimantcietajā balsī. "Esmu viena no viņa vecākajām klientēm."

Tomēr tāpēc vēl nevienas durvis neatvērās. Misters Saikss jo­projām bija apspriedē. Izskatās — dikti aizņemts puisis. Bet kāpēc es domāju par viņu kā par puisi? Viņam noteikti ir pāri piec­desmitiem — varbūt dzimis tai pašā gadā, kad nomira Lora. Vai viņa tiešām ir mirusi jau tik sen — tik ilgu laiku, ar kuru pie­tiek, lai izaugtu un nobriestu advokāts? Vēl viena no šīm lietām, kas uzskatāma par patiesību, jo visi citi piekrīt, ka tā ir .patiesība, lai arī man pašai tā neliekas.

"Vai es varētu pateikt misteram Saiksam, kādā jautājumā jūs zvanāt?" sekretāre jautāja.

"Runa ir par manu testamentu," es teicu. "Es gatavojos to sastādīt. Viņš bieži ir man teicis, ka tas būtu jāizdara." (Meli, taču es gribēju, lai viņas izklaidīgajās smadzenēs aizķeras fakts, ka mēs ar misteru Saiksu esam tik tuvi kā cimds ar roku.) "Runa ir par to un vēl par dažiem jautājumiem. Es drīzumā varētu ierasties Toronto uz konsultāciju pie viņa. Varbūt viņš varētu man pie­zvanīt, ja gadās brīvs mirklis."