Aklais slepkava

Pāris reižu viņš ir sastapis šo sievieti; satuntuļojusies un lakatos ievīstījusies kā krievu vecāmāte, viņa cīnās augšup pa kāpnēm, stiepdama līdzi saiņus un bērnu ratiņus. To krāmu viņi glabā apakšējā kāpņu laukumiņā, kur tas gaida kā tāds citplanētiešu izlikts, nāvējošs slazds, pavēris melno muti. Reiz viņš palīdzēja kaimiņienei uznest ratus augšā, un viņa veltīja viņam smaidu — zaglīgu smaidu, sīkie zobiņi ap malām bija zilgani kā nokrejots piens. Vai mana rakstāmmašīna naktīs netraucē? viņš bija uzdroši­nājies pajautāt — likdams saprast, ka naktīs ir nomodā, ka no­klausās. Nē, it nemaz. Truls skatiens, stulba kā tele. Tumši loki zem acīm, no deguna uz mutes kaktiņiem stiepjas lejupejošas grumbas. Viņš šaubās, vai vakara izpriecas ierosina viņa. Pirmkārt, tas notiek pārāk ātri — čalis ir iekšā un atkal ārā kā tāds bankas aplaupītājs. Viņai uz pieres rakstīts darbarūķe; viņa droši vien blenž griestos un domā par grīdas mazgāšanu.

Viņa istaba ir izveidota, sadalot lielāku telpu divās daļās, tāpēc siena ir gluži plāniņa. Kambarītis ir šaurs un auksts: gar loga rāmi velk vējš, radiators tinkšķ un pil, bet siltumu nedod. Vienā aukstā kaktā ir tualete, kur vecas čurās un dzelzs iekrāsojušas podu indīgi oranžu, un dušas kabīne no cinka, ar gumijas aizkaru, kas aiz vecuma nokvēpis. Duša ir melna šļūtene, kas stiepjas augšup gar vienu sienu un kurai galā ir caurumota metāla galva. Ūdens strūkliņas, kas no tās tek, ir aukstas kā ledus. Mērfija saliekamā gulta, iemontēta tik nejēdzīgi, ka viņam vai zarnas jāpārrauj, velkot to laukā no sienas nišas; finiera lete, sastiprināta ar mēbeļu nagliņām, kaut kad sen nokrāsota dzeltena. Plītiņa ar vienu degli. Drēgnums klāj visu kā sodrēji.

Salīdzinot ar to vietu, kur viņš varētu atrasties, šī ir īsta pils.

Viņš ir pametis savus draugus. Aizlaidies no viņiem, neatstā­dams adresi. Nevar būt, ka vajag tika daudz laika, lai sagādātu pasi — vai divas pases, kā viņš pieprasījis. Radās nojauta, ka draugi pietaupa viņu kā nodrošinājumu: ja tiktu notverts kāds, kurš liekas vērtīgāks, tad to varētu iemainīt pret viņu. Varbūt viņi tik un tā bija nodomājuši viņu nodot. No viņa iznāktu lielisks grēkāzis: bez viņa var iztikt, viņš nekad nav īsti atbildis viņu priekšstatiem. Ceļabiedrs, kurš nav ceļojis pietiekami tālu vai pie­tiekami ātri. Viņiem nepatika viņa erudīcija, lai nu kāda būdama;

viņiem nepatika viņa skepse, kuru viņi noturēja par nepastāvību. Tas, ka Smitam nav taisnība, vēl nenozīmē, ka taisnība ir Džounsam, viņš reiz bija pateicis. To viņi droši vien bija pierakstījuši, lai izmantotu vēlāk. Viņiem bija savi mazie sarakstiņi.

Varbūt viņiem vajadzīgs pašiem savs moceklis, pašiem savs Sako un Vanceti vienā personā. Kad viņš būs pakārts un visās avīzēs parādīsies ļauna sarkanā seja, viņi nāks klajā ar kādiem viņa ne­vainības pierādījumiem — gūs dažus morāla sašutuma punktus. Paskatieties, ko dara sistēmai Klaja slepkavība! Nekādas taisnības! Tā viņi domā, šie biedri. Kā šaha spēlē. Viņš būs tas bandinieks, kuru upurēs.

Viņš pieiet pie loga, paskatās ārā. Aiz rūts kā brūngani ilkņi nokarājas lāstekas, krāsu iegūdamas no jumta seguma. Viņš domā par viņas vārdu, to ietver elektriska aura — seksuāla dūkoņa kā zils neons. Kur viņa ir? Viņa nebrauks ar taksi, vismaz ne līdz šejienei, tam viņa ir par prātīgu. Viņš stingi skatās uz tramvaja pieturu, ar gribas piepūli pavēlēdams viņai materializēties. Izkāpt, pazibinot stilbu, zābaciņš ar augstu papēdi, elegants. Pakaļa uz ķekatām. Kāpēc viņš tā domā? Ja to par viņu pateiktu kāds cits vīrietis, viņš tam nelietim gāztu.

Viņa būs uzvilkusi kažoku. Viņš jutīs nicinājumu, viņš lūgs, lai viņa atstāj to mugurā. Kažoks viscaur.

Kad abi satikās iepriekšējo reizi, viņai uz stilba bija zilums. Viņam bija žēl, ka viņš nav tā vaininieks. Kas tad tas? Uzgrūdos durvīm. Viņš vienmēr zina, kad viņa melo. Vismaz domā, ka zina. Tāda domāšana var būt slazds. Kāds izbijis profesors reiz pateica, ka viņam esot dimantciets intelekts, un viņš visu laiku bija juties glaimots. Tagad viņš apsver dimantu dabu. Lai gan asi un mir­dzoši, un derīgi stikla griešanai, tie spīd tikai atstarotā gaismā. Tumsā no tiem nav nekādas jēgas.

Kāpēc viņa vēl arvien nāk? Vai viņš ir kāda privāta spēlīte, ko viņa spēlē, vai tā tas ir? Viņš neļauj viņai neko apmaksāt, nevēlas tikt nopirkts. Viņa grib izspiest no viņa mīlasstāstu, jo to grib visas meitenes vai vismaz viņas tipa meitenes, kuras joprojām gaida kaut ko no dzīves. Taču jābūt kādam citam skatleņkim.

Ilgām pēc atriebības vai soda. Sievietēm ir dīvaini paņēmieni, kā sāpināt otru. Viņas tad sāpina pašas sevi; vai ari izdara to tā, ka vīrietis tikai krietni vēlāk apjauš, ka ticis sāpināts. Tad viņš to noskaidro. Tad viņam atkrīt loceklis. Par spīti šīm acīm, viņas kakla skaidrajai līnijai, viņš lāgiem notver viņā pazibam kaut ko sarežģītu un aptraipītu.

Labāk neizgudrot viņu pašas prombūtnē. Labāk nogaidīt, līdz viņa atnāk pa īstam. Tad viņš ķersies pie viņas izgudrošanas, un viņa piekritīs.