Aklais slepkava

Viņam nāksies aizvest meiteni prom no Sekel-Nornas — prom no pilsētas, prom no pazīstamā apvidus. Tas nozīmē briesmas, taču ne tik lielas kā paliekot tepat. Varbūt viņiem izdosies tikt līdz ostai un tad uz kāda kuģa. Bet kā izlavīties pa vārtiem? Visi astoņi ir aizslēgti un apsargāti, kā jau naktīs parasts. Vienatnē viņš spētu pārrāpties pār mūri — roku un kāju pirksti viņam ir gluži kā gekonam, tie cieši pietveras jebkurai sienai, taču kopā ar meiteni tā būtu katastrofa.

Ir vēl kāds ceļš. Uz katra soļa ieklausīdamies, viņš ved mei­teni lejup no pakalna, uz to pilsētas pusi, kura atrodas vistuvāk jūrai. Visu Sekel-Nornas avotu un strūklaku ūdeņi satek vienā kanālā, un pa šo kanālu ūdens izplūst laukā zem pilsētas mūra, pa velvētu tuneli. Ūdens tur sniedzas pāri galvai un straume ir spēcīga, tāpēc pa turieni neviens nekad nemēģina iekļūt pilsētā. Bet izkļūt ārā?

Tekošs ūdens nonāvēs smaržu.

Viņš pats prot peldēt. Tā ir viena no prasmēm, ko slepkavas pacenšas apgūt. Viņš pareizi nospriež, ka meitene peldēt nemāk. Viņš liek viņai novilkt visas drēbes un sasien tās nastiņā. Tad pats nomet Tempļa talāru un iesien viņas nastiņā ari savas drēbes. Plato auduma gabalu viņš apsien sev ap pleciem, divus citus galus viņai ap plaukstu locītavām un piekodina — pat tad, ja mezgli atraisītos, meitenei jāturas pie viņa, lai tur vai kas. Kad viņi nonāks pie velves, viņai jāaiztur elpa.

Sāk rosīties njerki; viņš dzird šo putnu pirmos ķērcienus; drīz būs gaišs. Trīs ielas tālāk kāds nāk — vienmērīgi, nesteidzīgi, kā meklēdams. Viņš pa pusei ieved, pa pusei iegrūž meiteni auk­stajā ūdenī. Viņa ieelšas, tomēr dara, kā likts. Abi slīd uz priekšu; viņš taustīdamies atrod galveno straumi, ieklausās, kā ūdens šalc un burbuļo, plūzdams iekšā velvē. Ja būs par agru, viņiem aptrūksies elpas, ja būs par vēlu, viņš nodauzīs galvu pret akmens mūri. Tad viņš metas uz priekšu.

Ūdens ir kā migla, tam nav veidola, to var pāršķelt ar roku; tomēr tas spēj nogalināt. Tā spēks ir inercē, trajektorijā. Ar ko tas saduras un kādā ātrumā. To pašu varētu sacīt par — bet nē, nekas.

Seko ilgs, mokošs ceļš caur velvi. Viņam šķiet, ka plaušas tūdaļ pārsprāgs, rokas kļūst vārgas. Viņš jūt, kā meitene velkas nopakaļ, ieprātojas, vai viņa nav noslīkusi. Vismaz straume ir ar viņiem. Viņš uzgrūžas tuneļa sienai; kaut kas plīst. Audums vai miesa?

Velves pretējā pusē abi iznirst; viņa klepo, viņš klusu smejas. Viņš peld uz muguras un tur viņas galvu virs ūdens; tādā veidā viņi kādu gabalu slīd pa kanālu. Nospriedis, ka vieta pietiekami tāla un pietiekami droša, viņš izkāpj malā un velk meiteni augšup pa slīpo akmens krastu. Viņš pēc sajūtām meklē koka paēnu.

Viņš ir pārguris, bet reizē ari pacilāts, pilns savādas, smeldzīgas laimes. Viņš ir izglābis meiteni. Pirmo reizi mūžā izrādījis žēlastību. Kas zina, pie kā novedis tāda atkāpšanās no izraudzītās takas?

Vai te kāds ir? viņš jautā. Viņa apstājas, lai paskatītos, nolie­dzoši papurina galvu. Varbūt kādi dzīvnieki? Atkal nē. Viņš pakarina koka zaros abu drēbes; pēc tam, safrāndzelteno un heliotropa violeto, un sarkanbrūno mēnešu dziestošajā gaismā, viņš ieglauž meiteni savās rokās gluži kā zīdu, iegrimst viņā. Viņa ir dzestra kā melone un viegli iesāla kā svaiga zivs.

Viņi guļ viens otra skavās, cieši aizmiguši, kad viņiem uzduras trīs spiegi, ko Postīšanas ļaudis sūtījuši sev pa priekšu izpētīt pieejas pilsētai. Abi tiek rupji pamodināti, tad viņus pratina viens no spiegiem, kurš runā viņu valodā, lai gan nebūt ne raiti. Tas puika ir akls, viņš saka pārējiem, un meiča ir mēma. Trīs spiegi izbrīnā raugās viņos. Kā viņi nonākuši šeit? Tak jau ne no pil­sētas; visi vārti ir slēgti. Ir tā, it kā viņi būtu nokrituši no debesīm.

Atbilde ir acīm redzama: abi noteikti ir dievišķie sūtņi. Viņiem laipni atļauj uzvilkt drēbes, kas nu jau izžuvušas, abus uzceļ spiega zirgā un ved rādīt Līksmes Kalpam. Spiegi ir ārkārtīgi ap­mierināti ar sevi, un aklais slepkava ir gana gudrs, lai valdītu mēli. Viņš ir dzirdējis neskaidrus nostāstus par šiem ļaudīm un viņu savādo ticību dievišķajiem sūtņiem. Tādi sūtņi nesot savas vēstis neizprotamos veidos, tāpēc viņš pūlas atsaukt atmiņā visas mīldas un paradoksus, un asprātības uzdevumus, ko jebkad zinājis: Ceļš lejup ir ceļš augšup. Kas rītā staigā uz četrām kājām, pusdienā uz divām un vakarā uz trim? No ēdēja iznāk gaļa, un no stiprā iznāk saldums. Kas ir viscauri melns un balts, un sarkans?

Tas nevar būt uz Zikrona, viņiem nebija avīžu.

Piezīme pieņemta. Izsvītro to. Kā būtu ar šo: Stiprāks par Dievu, ļaunāks par Sātanu; nabagiem tas ir, bagātajiem tā trūkst, un, kas to ēd, tas mirst?

Tas ir kas jauns.

Mini.

Padodos.

Nekas.

Viņai vajag pāris minūtes, lai izprastu. Nekas. Jā, viņa saka. Tam vajadzētu derēt.