Aklais slepkava

Viņa tur nebūs, ierunājas klusa balss viņas galvā; klusa, mokpilna balss, žēla, dūdojoša balss kā sērīgam balodim. Viņš ir aizgājis. Viņš ir aizvests. Tu vairs nekad viņu neredzēsi. Nekad. Viņa gandrīz sāk raudāt.

Muļķīgi sevi tā biedēt. Tomēr tai visā jaušams kaut kas reāls. Viņš varētu pazust vieglāk nekā viņa: viņai ir pastāvīga adrese, viņš vienmēr zinātu, kur viņu atrast.

Viņa apstājas, paceļ delnu, ieelpo drošinošo iesmaržotās kažok­ādas dvesmu. Sētas pusē ir metāla durvis, kalpotāju ieeja. Viņa viegli pieklauvē.

un

Aklais slepkava: Setnieks

Durvis ir vaļā, viņš ir tur. Viņa nepagūst sajust pateicību, kad jau tiek ievilkta iekšā. Viņi stāv kāpņu laukumiņā; sētaspuses kāpnēs. Vienīgā gaisma ieplūst pa logu kaut kur augšā. Viņš skūpsta viņu, saņēmis viņas seju plaukstās. Smilšpapīrs uz viņa zoda. Viņš trīc, bet ne no uzbudinājuma — vai ne tikai no tā.

Viņa atvirzās nost. Tu izskaties pēc bandīta. Viņa nekad nav redzējusi bandītu; viņa domā tos, kas redzami operās. Kontraban­disti Karmenā. Pamatīgi notriepti ar dedzinātu korķi.

Atvaino, viņš saka. Man bija steigā jālaižas prom. Varbūt tā bija viltus trauksme, bet šo to nācās pamest turpat.

Piemēram, bārdas skuvekli?

Cita starpā arī to. Nāc — tas ir lejā.

Kāpnes ir šauras: nekrāsots koks, līstes margu vietā. Lejā — cementa grīda. Ogļu putekļu smārds, griezīgs pazemes smārds kā no mitriem alas akmeņiem.

Tas ir tur, iekšā. Sētnieka istaba.

Bet tu jau neesi sētnieks, viņa saka un īsi iesmejas. Vai var­būt esi?

Tagad esmu. Vismaz tā domā saimnieks. Viņš ir pāris reižu iegriezies, agri no rīta, lai pārliecinātos, vai esmu piemetis kuri­nāmo kurtuvē, bet ne pārāk daudz. Viņš nemaz negrib, lai dzī­vokļos ir karsti, tas izmaksātu pārāk dārgi; pietiek, ja radiatori ir remdeni. Diez kādas gultas gan te nav.

Gulta ir, viņa saka. Aizslēdz durvis.

Tās nav slēdzamas, viņš atbild.

Tur ir mazs, aizrestots lodziņš; aizkara paliekas. Pa lodziņu iespīd rūsaina gaisma. Durvju rokturi viņi ir nobloķējuši ar krēslu, kam izbirušas gandrīz visas līstītes, tas jau pa pusei pārvērties skalos. Kas nu tas par šķērsli. Viņi guļ zem vienīgās, iepelējušās segas, tai virsū uzklājuši abu mēteļus. Par palagu vispār nav iespējams domāt. Viņa var sajust viņa ribas, sataustīt spraugas starp tām.

Ko tu ēd?

Liecies mierā.

Tu esi pārāk kalsns. Es kaut ko varētu atnest, kādu pārtiku.

Bet uz tevi diez kā nevar paļauties, vai nav tiesa? Es varētu nomirt badā, gaidīdams, kad tu parādīsies. Nebēdā, drīz es būšu prom no šejienes.

Uz kurieni tu dosies? Tu domā — prom no šīs istabas, no šīs pilsētas vai…

Nezinu. Neprašņā.

Vienkārši — tas mani interesē. Es raizējos, es gribu…

Izbeidz.

Nu, labi, viņa saka, tad jau laikam jāatgriežas uz Zikrona. Ja vien tu negribi, lai eju projām.

Nē. Paliec mazliet. Atvaino, bet man ir grūti gājis. Kur mēs palikām? Man piemirsies.

Viņš prātoja, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi.

Pareizi. Jā. Parastās izvēles iespējas.

Viņš prāto, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi, taču šai brīdī — ar jutīgo dzirdi, ko piešķīris aklums — saklausa metālisku skaņu, čirkstoņu un žvadzoņu. Ķēdes posms pret ķēdes posmu, važu šķinda soļu taktī. Tā tuvojas pa gaiteni. Viņš jau zina, ka Zempasaules Valdnieks vēl nav bijis savā apmaksātajā vizītē: to viņš ir sapratis pēc tā, kāda bijusi meitene. Neskarta, varētu teikt.

Ko iesākt tagad? Viņš varētu paslēpties aizdurvē vai pagultē, pamest meiteni likteņa varā, tad parādīties un pabeigt darbu, par kuru saņems algu. Tomēr pašreizējā stāvoklī viņš nevēlas to darīt. Vai arī — varētu nogaidīt, līdz viss jau notiktu pilnā sparā un galminieks būtu kurls pret ārpasaules trokšņiem, un izslīdēt laukā pa durvīm; taču tad tiktu aptraipīts slepkavu kā grupas — kā ģildes, ja vēlaties, — gods.

Viņš saņem meiteni aiz delma un, uzlikdams viņas plaukstu pašai uz mutes, norāda, ka jāizturas klusu. Tad aizved viņu prom no gultas un paslēpj aizdurvē. Pārliecinās, ka durvis atslēgtas, kā norunāts. Vīrietis negaida, ka ieraudzīs sargu: savā līgumā ar Augsto Priesterieni viņš ir īpaši uzsvēris, ka liecinieku nedrīkst būt. Tempļa sargātājai jānozūd, tiklīdz viņa dzirdētu viņu nākam.

Aklais slepkava izvelk mirušo sardzi no pagultes un nogulda uz pārklāja, šalle apslēpj brūci kaklā. Viņa vēl nav atdzisusi, un asinis vairs netek. Būs slikti, ja nācējs būs paņēmis līdzi sveci; citādi — visi kaķi tumsā ir pelēki. Tempļa meitenes ir apmā­cītas gulēt nekustīgi. Vīrietim — kuru turklāt kavē smagais dieva tērps, pēc tradīcijas papildināts ar ķiveri un sejsegu, — var vajadzēt krietnu laiciņu, lai pamanītu, ka viņš drātē nepareizo sievieti, turklāt vēl mirušu.

Aklais slepkava aizvelk brokāta gultas aizkarus gandrīz pilnīgi ciet. Tad pievienojas meitenei un līdz ar viņu pieplok pie sienas tik cieši, cik vien iespējams.