Aklais slepkava

lai paskatītos uz viņu, skatiens šajās acīs ir netīrs. Viņas noteikti domā, ka viņa ir staigule, bet tādās kurpēs — ko viņa meklē te? Stipri zemāk par savu kategoriju.

Lūk, arī bārs, uz stūra, kā viņš sacījis. Alus krogs. Ārpusē vīru pulciņš. Neviens nebilst viņai ne vārda, kad viņa iet garām, vīri tikai blenž gluži kā no biezokņa, tomēr viņa saklausa murmināšanu, rīklēs sajaucies naids un iekāre, čuksti seko viņai kā ķīļūdens kuģim. Varbūt vīri ir noturējuši viņu par baznīcas darbinieci vai kādu citu okškerīgu labdari. Bāzīs savus tīros pirkstiņus viņu dzīvē, uzdos jautājumus, piedāvās atbiras no aizbildnieciskās palīdzības galda. Bet nē, viņa ir pārāk labi ģērbusies.

Viņa ir braukusi ar taksometru, izkāpusi triju kvartālu attālu­mā, kur dzīvāka satiksme. Labāk nekļūt par anekdoti: kurš gan te braukā ar takšiem? Tomēr viņa tik un tā jau ir kļuvusi par anekdoti. Viņai vajag citu mēteli, pirktu labdarības tirdziņā, iestū­ķētu ceļasomā. Viņa varētu aiziet uz kādas viesnīcas restorānu, at­stāt savu mēteli garderobē, ielavīties dāmistabā, pārģērbties. Sajaukt matus, izsmērēt lūpukrāsu. Iznākt ārā kā pavisam cita sieviete.

Nē. Tas nemūžam neizdotos. Pirmkārt, ceļasoma; un kā iznest to no mājas? Uz kurieni tu tā steidzies?

Un tā nu viņai gribot negribot jātēlo noslēpumaina svešiniece apmetnī, kaut arī apmetņa nemaz nav. Jāpaļaujas vienīgi uz savu seju, uz tās viltību. Tagad viņa jau ir pietiekami vingrinājusies — izkopusi rāmu izturēšanos, vēsu mieru, bezkaislīgu sejas izteiksmi. Abas uzacis paceltas, dubultaģentes vaļsirdīgais, skaidrais skatiens. Seja kā dzidrs ūdens. Svarīgi ir nevis meli, bet gan vairīšanās no nepieciešamības melot. Prasme jau iepriekš panākt, lai visi jautā­jumi izklausītos muļķīgi.

Tomēr zināmas briesmas pastāv. Arī viņam: lielākas nekā agrāk, tā viņš ir sacījis. Viņš domā, ka reiz ticis pamanīts uz ielas: pazīts. Tas bijis kaut kāds rīkļurāvējs no Sarkanās Brigādes, varbūt. Viņš iegājis pārpildītā alus bārā un ticis laukā pa sētas durvīm.

Viņa nezina, ticēt vai neticēt tādām briesmām: vīri tumšos uzvalkos, zem kuriem vīd ieroču izciļņi, ar saceltām apkaklēm, automašīnas, kuras tev lēni seko. Jūs brauksiet mums līdzi. Jūs esat arestēta. Kailas telpas un spilgta gaisma. Tas šķiet pārāk teatrāli, tas atgādina kaut ko tādu, kas var notikt vienīgi miglā, melnbaltā

versijā. Vienīgi citās zemēs, citās valodās. Vai — ja šeit, tad ne ar viņu.

Notverta viņa uzreiz atteiktos no viņa, gailis vēl nebūtu pagu­vis nodziedāt ne reizi. To viņa apzinās vienkārši, mierīgi. Lai nu kā, viņa tiks palaista brīvībā, viņas līdzdalība tiks uzskatīta par vieglprātīgu amatierismu vai dumpīgu nerātnību, un, ja izcelsies tracis, tas tiks notušēts. Par to viņai, protams, nāktos samaksāt privāti, bet ar ko? Viņa jau ir izputējusi: no akmens neizspiedīsi ne ūdens lāsīti. Viņa ieslēgsies mājā, aizvērs slēģus. Izgājusi pus­dienās, uz visiem laikiem.

Pēdējā laikā ir radusies sajūta, ka viņu kāds vēro, lai gan ikreiz, kad viņa nopēta apkārtni, neviena tur nav. Viņa ir kļuvusi pie­sardzīgāka; viņa ir tik piesardzīga, cik vien spēj. Vai viņai bail? Jā. Lielākoties. Taču viņas bailes nav svarīgas. Vai, pareizāk sakot, ir svarīgas. Tās vairo baudu, ko viņa jūt kopā ar viņu; un arī apziņu, ka viņa tiek cauri sveikā.

īstās briesmas slēpjas viņā pašā. Ko viņa pieļaus, cik tālu piekri­tīs iet. Taču ļaušanai un piekrišanai ar to nav nekāda sakara. Nu tad — kur viņa tiks iegrūsta; kurp tiks aizvesta. Viņa nav pētījusi savus motīvus. Varbūt motīvu kā tādu nemaz nav; iekāre nav mo­tīvs. Viņai nešķiet, ka būtu kāda izvēle. Tik galēja bauda reizē ir arī pazemojums. Tas ir tā, it kā tevi vazātu kaunpilnā virvē, ar cilpu ap kaklu. Viņa jūtas aizvainota par savu brīvības trūkumu un tāpēc velk garumā starplaikus, baudīdama viņu taupīgās devās. Viņa neierodas uz satikšanos, izdomā melīgus aizbildinājumus, kāpēc nav varējusi tikt, — apgalvo, ka nav pamanījusi ar krītu uzvilktās zīmes uz parka mūra, nav saņēmusi ziņu — neeksistējoša apģērbu veikala jauno adresi, pastkarti, ko parakstījusi veca draudzene, kuras viņai nekad nav bijis, telefona zvanu uz nepareizu numuru.

Tomēr beigās viņa atgriežas. Nav jēgas pretoties. Viņa dodas turp, lai rastu amnēziju, aizmirstību. Viņa atdod sevi, tiek iz­dzēsta; viņa ieiet sava pašas ķermeņa tumsā, aizmirst savu vārdu. Viņa grib upurēties, lai cik īsi. Eksistēt bez robežām.

Tomēr viņa pieķer sevi domājam par tādām lietām, kuras sākumā nemaz nav nākušas prātā. Kā viņš mazgā veļu? Reiz uz radiatora žuva zeķes — viņš bija pamanījis, ka viņa skatās, un žigli aizvācis tās prom no acīm. Pirms viņas ierašanās viņš ievieš kārtību vai vismaz mēģina to darīt. Kur viņš ēd? Viņš ir teicis, ka negribot pārāk bieži parādīties vienā un tai pašā vietā. Viņš droši vien pārvietojas — no vienas ēstuves, no vienas uzkostuves uz citu. Viņa mutē šie vārdi iegūst lētu spožumu. Dažu dienu viņš ir nervozāks, galvu pastāvīgi tur noliektu, neiet ārā; kādā no istabām mētājas ābolu serdes; uz grīdas ir maizes drupačas.