Aklais slepkava

Smagās durvis vaidēdamas atveras. Meitene noraugās blāzmā, kas slīd uz priekšu pa grīdu. Zempasaules Valdnieks laikam neredz diez cik labi; viņš kaut kam uzgrūžas, nolamājas. Tagad viņš taustās ap gultas aizkariem. Kur tu esi, manu skaistulīt? viņš saka. Viņš nejutīsies pārsteigts par to, ka meitene neatbild, jo viņai taču nogriezta mēle, cik ērti.

Aklais slepkava sāk virzīties laukā no aizdurves, un meitene viņam līdzi. Kā lai dabū nost šito sasodīto krāmu? Zempasau­les Valdnieks pie sevis ņurd. Abi izzogas ārā pa durvīm, gaitenī, roku rokā gluži kā bērni, kas grib tikt projām no pieaugu­šajiem.

Viņiem aiz muguras atskan kliedziens — dusmu vai šausmu kliedziens. Vilkdams vienu plaukstu gar sienu, aklais slepkava metas skriet. Pa ceļam viņš izrauj no turekļiem lāpas, sviež tās sev aiz muguras, cerēdams, ka tās apdzisis.

Templi viņš pazīst kā savus piecus pirkstus, pēc taustes un ožas; tas ir viņa darbs — zināt tādas lietas. Pilsētu viņš pazīst tieši tāpat, pa to viņš spēj skriet kā žurka pa labirintu — viņš zina durvis, tuneļus, alas un strupceļus, dzegas, grāvjus un notekas — un lielākoties pat paroles. Viņš zina, pa kuriem mūriem var uzrāpties, kur atbalstīties ar pēdu. Tagad viņš pabīda marmora plāksni — bareljefā uz tās attēlots Salauztais Dievs, bēgļu aizgād­nis, — un abi nonāk tumsā. To viņš noprot pēc tā, ka meitene paklūp, un pirmo reizi viņam ienāk prātā, ka meitenes dēļ viņš būs spiests palēnināt gaitu. Viņu kavēs viņas redzīgums.

Mūra otrā pusē garām aizdip soļi. Viņš čukst: Turies man pie drēbēm, — un nevajadzīgi piemetina: Ciet klusu. Viņi atrodas slepenu tuneļu tīklā, kas ļauj Augstajai Priesterienei un viņas kliķei uzzināt tik daudz vērtīgu noslēpumu no tiem, kuri ierodas Templī, lai redzētu Dievieti, izsūdzētu viņai grēkus vai skaitītu lūgšanas; tomēr viņiem abiem jātiek no šejienes laukā pēc iespējas ātrāk. Galu galā šī ir pati pirmā vieta, kur Augstajai Priesterienei nāks prātā meklēt. Un viņš nedrīkst iet ārā arī, paveļot nost izkusti­nāto ārsienas akmeni, kā pirmīt bija iekļuvis šeit. Par šo izeju var zināt viltotais Zempasaules Valdnieks, jo viņš pats taču ir pasūtinājis šo slepkavību un noteicis laiku un vietu — un tagad droši vien jau no jautis aklā slepkavas nodevību.

Biezas klintssienas apslāpēts, iedunas bronzas gongs. Viņš to sadzird caur savām pēdām.

Viņš ved meiteni no viena mūra pie cita un tad lejup pa strupām, šaurām kāpnēm. Viņa bailēs šņukst: mēles nogriešana nav laupījusi viņai spēju raudāt. Žēl, viņš nodomā. Zinādams, ka te jābūt kanalizācijas caurulei, kura vairs netiek lietota, viņš to satausta, uzceļ meiteni uz malas, piedāvādams par kāpšļiem savas plaukstas, un tad pats uzlec augšā, viņai blakus. Tagad viņiem jālien uz priekšu līšus. Smaka nav patīkama, taču tā ir veca smaka. Sarecējuši cilvēku izgarojumi, sakrituši pīšļos.

Un tagad svaigs gaiss. Viņš to osta, pārbaudīdams, vai nav jaušami lāpu dūmi.

Vai zvaigznes ir? viņš jautā meitenei. Viņa pamāj. Tātad mākoņu nav. Slikti. Droši vien spīd divi no pieciem mēnešiem — to viņš zina pēc mēneša laika —, un tiem drīz sekos vēl trīs. Visu atlikušo nakti viņi abi būs skaidri saskatāmi un dienas gaismā mirdzēs spožāk par spožu.

Templis nevēlēsies, lai stāstu par viņu bēgšanu uzzina visi, — tad ciestu Tempļa labā slava, un tam varētu sekot dumpji. Upurē­šanai izraudzīsies kādu citu meiteni: plīvuru viņai tik daudz, kas tur ko var saredzēt? Tomēr daudzi dzīs pēdas viņiem — klusi, bet neatlaidīgi.

Viņi varētu paslēpties kādā klusā stūrī, tomēr agrāk vai vēlāk būs jāiet ārā, lai sameklētu pārtiku un ūdeni. Vienatnē viņš var­būt tiktu galā, bet divatā nekas neiznāks.

Viņš vienmēr varētu meiteni pamest. Vai nodurt, iemest kādā akā.

Nē, to viņš nespēj.

Vēl atliek slepkavu midzenis. Turp viņi visi dodas, kad nav darba, — apmainīties ar baumām, sadalīt laupījumu, palielīties ar saviem varoņdarbiem. Midzenis ir pārdroši ierīkots tieši zem galvenās pils tiesu zāles; tā ir dziļa ala, rotāta ar paklājiem — ar tiem paklājiem, ko slepkavas bijuši spiesti darināt bērnībā un turpmāk zaguši. Viņi tos pazīst pēc taustes, bieži sēd uz tiem, smēķēdami fringa zāli, kura raisa sapņus, un vilkdami ar pirk­stiem pa paklāju rakstiem, pa sulīgajām krāsām, atcerēdamies, kādas šīs krāsas izskatījušās, kad viņi vēl bijuši redzīgi.

Taču šai alā ir atļaut ieiet vienīgi aklajiem slepkavām. Viņi veido noslēgtu sabiedrību, kurā svešinieki nokļūst tikai kā lau­pījums. Turklāt viņš ir nodevis savu aicinājumu, saglabādams dzīvību kādam, par kura noslepkavošanu viņam samaksāts. Šie slepkavas ir profesionāļi; viņi lepojas ar to, ka vienmēr izpilda līguma noteikumus, un necieš sava uzvedības kodeksa pārkāpu­mus. Viņš tiktu nogalināts bez žēlastības — un pēc brītiņa arī viņa tāpat.

Nebūtu brīnums, ja kādu no viņa biedriem nolīgtu abus izsekot. Lai zaglis ķer zagli. Un tad, agrāk vai vēlāk, viņi būtu lemti bojāejai. Viņus nodotu jau meitenes smaržas vien — viņa ir sasmaržināta caur un cauri.