Aklais slepkava

Kur viņš dabū ābolus, maizi? Viņš ir dīvaini mazrunīgs at­tiecībā uz šādām detaļām — kas notiek viņa dzīvē, kad viņas nav klāt. Varbūt domā, ka viņas acīs zaudētu vērtību, ja viņa zinātu par daudz. Par daudz netīkamu sīkumu. Varbūt viņam ir taisnība. (Visi šie portreti mākslas galerijās, portreti, kuros attēlotas sievietes, pārsteigtas intīmos brīžos. Dusošā nimfa. Peldētāja Zuzanna. Sie­viete, kura mazgājas — viena pēda iemērkta skārda vannā —, Renuārs, vai varbūt tas bija Degā? Abiem, abiem sievietes tuklas. Diāna un viņas jaunavas mirkli pirms tam, kad pamanījušas med­nieka glūnošās acis. Un nevienas pašas gleznas ar nosaukumu Vīrietis, kurš mazgā zeķes izlietnē".)

Romantika risinās vidējā attālumā. Romantika nozīmē — raudzīties uz sevi pa logu, kam rūti aizmiglojusi rasa. Romantika nozīmē — šo to izlaist: tur, kur dzīve ņurd un elš, romantika vienīgi nopūšas. Vai viņa grib ko vairāk — lielāku tiesu no viņa? Vai viņa grib ieraudzīt visu gleznu?

Briesmas rastos, ieskatoties pārāk tuvu un ieraugot pārāk daudz — liekot viņam sarukt un pašai sarūkot līdzi. Un tad pa­mosties tukšai, viss iztērēts — cauri un pagalam. Viņai nebūtu nekā. Viss viņai būtu laupīts.

Vecmodīgs vārds.

Šoreiz viņš nav atnācis viņai pretī. Viņš teica, ka tā būšot labāk. Viņai nu jāiet vienai pašai. Cimda delnā iespiests salocīta papīra četrstūrītis ar noslēpumainām norādēm, taču nav vajadzības tajās ieskatīties. Viņa jūt, kā papīriņš viegli kvēlo pret viņas ādu, gluži kā rādija skala tumsā.

Viņa iztēlojas to, kā viņš iztēlojas viņu — iztēlojas, kā viņa soļo pa ielu, tagad jau tuvāk, pavisam tuvu. Vai viņš ir nepa­cietīgs, nervozs, nevar vien sagaidīt? Vai viņš ir tāds pats kā viņa? Viņš labprāt liek noprast, ka nemaz neuztraucas — ka viņam ir vienalga, vai viņa ieradīsies vai ne, — taču tā ir tikai loma, viena no daudzām. Piemēram, viņš vairs nesmēķē pirktās cigaretes, tās viņš tagad nevar atļauties. Viņš tin pats, izmantodams piedauzīga izskata ierīci no sārtas gumijas; ierīce izmet laukā trīs cigaretes uzreiz; viņš tās apgriež ar žileti, tad saliek Craven A paciņā. Viena no viņa sīkajām blēdībām vai ārišķībām; apzinoties šo viņa nepieciešamību, viņai aizraujas elpa.

Dažreiz viņa atnes cigaretes, saujām vien, — dāsnums, pār­pilnība. Tās viņa čiepj no sudraba šķirstiņa, kas stāv uz stikla kafijgaldiņa, un nobēdzina savā somiņā. Tomēr tā viņa nerīkojas ikreiz. Labāk lai viņš mokās gaidās, labāk lai cieš izsalkumu.

Apmierinājuma pilns, viņš guļ uz muguras, smēķē. Ja viņa grib jūtu apliecinājumus, tad tie jāsaņem jau iepriekš — vispirms jā­pārliecinās par tiem, tāpat kā ielasmeita pārliecinās par samaksu. Lai cik skopi šie apliecinājumi būtu. Man tevis pietrūka, viņš var pateikt. Vai: Tevis man nekad nav gana. Viņš ir aizvēris acis, griež zobus, lai nociestos; viņa to dzird sev pie kakla.

Pēc tam viņai ir jāuzprasās.

Pasaki kaut ko.

Piemēram, ko?

Piemēram, to, ko vēlies.

Pasaki, ko tu gribi dzirdēt.

Ja es pateikšu un tu pēc tam atkārtosi, es tev neticēšu.

Tad lasi starp rindiņām.

Bet nav jau nekādu rindiņu. Tu man nevienu nenoskaiti.

Tad viņš var uzdziedāt:

Tu rīku iekšā liec, tu rīku laukā rauj

Tāpat kā dūmus izrauj dūmenis.

Nu, vai tāda rindiņa derēs? viņš jautā.

Tu tiešām esi baigais draņķis.

Nekad neesmu apgalvojis pretējo.

Nav brīnums, ka glābiņš abiem jamekle stāstos.

Pie apavu darbnīcas viņa nogriežas pa kreisi, noiet vienu kvar­tālu, paiet garām vēl divām mājām. Tad — mazais īresnams ar nosaukumu Excelsior. Laikam tā nodēvēts par godu Henrija Vadsvorta Longfello dzejolim. Karogs ar savādu emblēmu, bruņinieks, kurš visas pasaulīgās rūpes upurējis tam, lai uzkāptu augstumos. Kādos augstumos? Omulīgā buržuāziskā piētisma augstumos. Cik smieklīgi šeit un tagad.

Excelsior ir sarkana ķieģeļu mūra ēka ar trim stāviem, četri logi katrā, balkoni ar kaltām margām — tās drīzāk ir dzegas, nevis balkoni, pat krēslu tur nav kur nolikt. Reiz bijis smalkākais nams apkaimē, tagad tas kļuvis par vietu, kur cilvēki balansē uz bez­dibeņa malas. Vienā balkonā kāds improvizējis veļas auklu; uz tās gluži kā sakauta pulka karogs karājas pelēcīgs trauku dvielis.

Viņa paiet ēkai garām, nākamajā stūrī šķērso ielu. Tur viņa ap­stājas un paskatās lejup, it kā pie kurpes būtu kaut kas pielipis. Lejup, tad atpakaļ. Aiz muguras neviens neiet, gausi nebrauc ne­viena mašīna. Resna sieviete cīnās augšup pa lieveņa pakāpieniem, katrā rokā iepirkumu soma gluži kā balasts; divi ielāpaini puišeļi trenkā pa ietvi plušķainu suni. Neviena vīrieša, tikai vecie lieveņu maitasputni, salīkuši pār kopīgu avīzi.

Tad viņa pagriežas un dodas atpakaļ; nonākusi pie Excelsior, ielavās takā, kura ved gar ēkas sienu, un steidzas uz priekšu, val­dīdamās, lai nesāktu skriet. Asfalts ir nelīdzens, papēži viņai pārāk augsti. Šī nu nav īstā vieta, kur izmežģīt potīti. Tagad viņa jūtas vēl saredzamāka, notverta niknā skatienā, kaut gan logu te nav. Sirds viņai dauzās, kājas ļenganas, kā no zīda. Panika iecirtuši viņā savus nagus, kāpēc?